Deja latviešu gadskārtās un godos. Ziema

Latviešu kultūra folkloras periodā bija zemkopju kultūra un līdzīgi citu zemkopju tautu gadskārtu ieražām latviešu ieražas veidojušās kopš tālas senatnes, izaugušas no agrārās maģijas ticējumiem, saules kulta un auglības rituāliem. Tradicionālā latviešu kultūra ir nesaraujami saistīta ar dabas cikliem, gadskārtas ritējumu un latviešiem katrs gads ir Saules, nevis Pērtiķa, žurkas vai suņa. Visi svarīgākie latviešu svētki ir saistīti ar saules gaitu debesīs, pēc kuras iedala gadskārtas. Savukārt par robežpunktiem, kas noslēdz vienu vai aizsāk otru darba cēlienu, kalpoja svētki un svinamās dienas. Vēlāk tās saplūda ar latīņu kalendāru un baznīcas svētkiem, tomēr pašu ieražu būtība, saturs un izpausmes veids nav mainījies. Latviešu tautai nav bijis svešs arī tīri astronomiskais, ar cilvēka dzīvi šķietami nesaistītais laiks, par ko liecina latviešu mitoloģiskās dziesmas. Katrā ziņā divi kulminācijas punkti Zemes gada kustībā ap sauli bija vasaras un ziemas saulgrieži. Savukārt gadskārtu ieražu vidū visvairāk bija tādas, kas saistās ar svētkiem ziemā. Pēc intensīva darba cēliena vasarā ziemas vakaros senie latvieši vairāk laika veltīja daiļradei un svētku svinēšanai, kas cieši savijās ar dziedāšanu, diešanu un lēkšanu. Ziemas saulgriežu svinēšanu pat mēdza dēvēt par nepārtrauktu danču un rotaļu laiku. Taču ne tikai ziemas saulgrieži bija vienīgie svinamie svētki Ziemas periodā, kurš ilga no Mārtiņa dienai līdz Metenim. Pēc Mārtiņa dienas (10. novembrī) par bluķa vakaru uzskatīja katru ceturtdienas vakaru, taču īsto nozīmību tas guva Ziemas svētku priekšvakarā, paši Ziemassvētki ilga 4 dienas. Vēl Ziemas periodā latvieši svinēja Bārbalas (4. decembrī) un cūkkopības veicinātāja Teņa jeb Tenīsa dienas rituālos (17. janvārī) un ziemas perioda svinamo dienu ciklu beidza februāra beigās ar Meteni (7. februārī).