1. Demokrātijas vēsture
Mūsdienu demokrātijai ir sena vēsture. Attīstītāko valstu demokrātiskās tradīcijas ir izkoptas gadsimtiem ilgi.
Pirmā mums zināmā demokrātiskā valsts iekārta izveidojās Senajās Atēnās 6. gs. p. m. ē. ,kad augstākā vara valstī tika nodota tautas sapulcei, kurā piedalīties drīkstēja jebkurš Atēnu pilsonis no 20 gadu vecuma. Tautas sapulce, kura sanāca kopā 3 – 4 reizes mēnesī, apstiprināja likumus, rīkojās ar valsts kasi, pieteica karu un pasludināja mieru. Uzstāties tautas sapulcē varēja ikviens pilsonis, lēmumus pieņēma ar balsu vairākumu. Katram pilsonim bija tiesības ierosināt likumus. Augstāko attīstību Atēnu demokrātija sasniedza Perikla laikā, kad tika ieviesta samaksa par darbu valsts dienestā. Līdz ar to arī trūcīgajiem pilsoņiem pavērās ceļš uz amatiem valsts pārvaldē. Amati tika sadalīti izlozes veidā. Ikdienai amatpersonai pēc pilnvara termiņa beigām bija jāatskaitās par paveikto darbu. Jebkurš pilsonis tautas sapulcē drīkstēja uzdot jautājumus par to, kā attiecīgā amatpersona pilda savus pienākumus.
Vēstures gaitā antīko demokrātiju nomainīja monarhiskā pārvalde, kas balstījās uz militāru spēku. Vienīgā tautvaldības forma (agrajos viduslaikos) bija tā saucamā militārā demokrātija – svarīgākos lēmumus par tautas dzīvi pieņēma tautas sapulce.
13. – 14. gs. valstu valdnieki izveidoja pārstāvnieciskās institūcijas, kuru galvenais uzdevums bija karaļa rīkojumu apstiprināšana visas tautas vārdā, lai piešķirtu papildus leģitimitāti savai darbībai.
17. – 18. gs. Eiropas valstīs izvērsās cīņas par politisko vienlīdzību un saimnieciskās darbības brīvību. Tās gaitā nostiprinājās priekšstats, ka cilvēki pēc dabas ir vienlīdzīgi. Neatkarīgi no izcelsmes tiem piemīt vienādas neatņemamas tiesības – uz dzīvību, brīvību un tieksmi pēc laimes. Tā kā pati sabiedrība nevar ikdienā nodarboties ar pārvaldes lietām, tā nodod savas pilnvaras veidot likumus, pārvaldīt un spriest tiesu brīvi ievēlētiem pārstāvjiem. Lai izvairītos no pārlieku lielas valsts varas koncentrācijas un ļaunprātīgas izmantošanas, valsts būvē pakāpeniski ieviesa varas dalīšanas, savstarpējās kontroles un līdzsvarošanas principus.
…
