Dizains kļuva par personiskā dzīvesveida, statusa simbola un modes izteiksmes līdzekli. Radās daudzas jaunas pieejas, kas mazāk skāra fundamentālu problēmu risinājumus, bet vairāk pievērsās individuālajai estētikai.
Dizaineris Etore Sotsass (1917-2007) ar savām popveida skicēm bija pazīstama figūra dizaina pasaulē jau 50.gados. Mikēle de Luki (1951) darbi ir 70.gadu sākuma radikālās dizaina kustības rezultāts.
Viena no spilgtākajām un satriecošākajām figūrām starptautiskā dizaina jomā ir Filips Starks (1949), kura darbi ir mazāk pragmatiski, bet tikpat iespaidīgi. Tā kā Starks kā rūpnieciskais dizainers neparasti ražīgi un veiksmīgi darbojās daudzās sfērās, viņa oriģinālie, eleganti izliektie projekti drīz vien ietekmēja dizainerus visā pasaulē. Tie atbilda dominējošajām prasībām - sabiedrības lielākā daļa vēlas redzēt estētiski pievilcīgus, bet tajā pašā laikā arī humoristiskus dizaina priekšmetus.
Londonā dzīvojošais dizainers Rons Arads (1958) izvēlējās citu pieeju: viņš sametināja metālu, radot unikālus metāla priekšmetus un tādējādi uzsverot savu objektu māksliniecisko statusu. Viņš pārstāv virzienu, kurā neatkarīgi no rūpnieciskās ražošanas stikls, klūgas, betons un citi neparasti materiāli tiek pārstrādāti, lai izgatavotu ekstravagantas mēbeles.
Šī stilu dažādība ietver gan izteiksmīgos un rupjos Arada darbus ar stiletto priekšmetiem, kas atgādina jau gatavu produkciju, gan Andrē Dubreija (1951) neobarokālos darbus.
Angļu dizainers Džespers Morisons (1959) savos darbos apzināti ir anonīms un atturīgs: viņa radītie priekšmeti izceļas ar formālu saskanību, un tajos nav nekā lieka.
Jau saskatāmā atgriešanās pie pragmatiskāka dizaina, kas pēdējā laikā arvien vairāk cenšas veidot veiksmīgu dialogu ar rūpniecību. Apzinoties jaunās vides ietekmi, liela loma ir ierasto paradumu maiņai līdzīgi kā ekoloģijas problēmām.
…
