Vecuma, lieluma un izgreznojumu ziņā Domu baznīcai Rīgā līdzīgas nav.
24.jūlijā 1211. gadā bīskaps Alberts iesvēta lielu zemes gabalu ārpus pirmā pilsētas aizsargmūra. Šo datumu var uzskatīt par Domu, jeb Svētās Marijas baznīcas būvniecības sākumgadu. Zemi uz kuras celta baznīca bīskaps Alberts ieguva no lībiešiem. Tikai septiņus gadsimtus vēlāk, ierīkojot centrālo apkuri, atklājās, ka baznīcas celtniecība sākta uz kuršu apbedījumiem.
Lai gan baznīca celta uzkalniņā, pamati pašreiz atrodas vairākus mertus zem ielas līmeņa un itkā dziļi zemē iegrimušais 13.gadsimta gotiskais portāls, kas kalpoja par galveno ieeju, faktiski stāv īstajā vietā. Daugavas plūdu dēļ nācās gadu no gada ielas ap baznīcu uzbērt. Dažreiz ielu uzbēršana nav līdzējusi un palu laikā ūdens plūdis dievnamā, 1709.gadā palu laikā tur noķertas zivis, bet vēlāk iekšpusē uz sienas piestiprināta piemiņas plāksnīte, kas rāda toreizējo ūdens līmeni.
Doma baznīca tika celta kā Rīgas bīskapa katedrāle kopā ar Doma kapitula mītni - klosteri, tādēļ tai bija jākļūst par krāšņu un cienijamu arhitektūras paraugu.
Matereālus baznīcas celtniecībai no Kokneses un Pļaviņām tika vesti pa Daugavu. Tie bija kaļķakmeņi un vēlāk arī laukakmeņi, kurus vēl varam apskatīt ārējo sienu un pilāru pamatos.
Doms vislabāk atspoguļo agrīnās gotikas arhitektūru ar pasmagām, druknām formām, un ir vienīgais, kurā samērā plaši iemiesojušās romānikas formas. Doma telpas ir plašas un monjumentālas.
1226. gadā baznīca bija jau tiktāl gatava, ka pāvesta sūtnis Modēnas Vilhelms varēja tajā rīkot sapulci, baznīcas korī varēja noturēt pirmo koncilu.
Ap 1270. gadu ēka ieguva galējos izmērus un divu torņu vietā, finansiālu grūtību dēļ, uzcēla tikai vienu. Ēkas kopgarums sasniedza 87 metrus, platums 31 metru, vidusjoma augstums 26 metrus. Tad baznīcu paplašināja un tad jau tās platums sasniedza 44 metrus.
…
