Neatkarīgi no tā, cik labi mēs apgūstam sarunu mākslu, katrā no trijiem sarunu līmeņiem ir izaicinājumi, ko mēs nevaram mainīt. Mēs joprojām saskaramies ar situāciju, kad jautājums “kas notika” ir sarežģītāks nekā mums skita sākuma (27.lpp.). Katram no mums būs informācija, kas nav zināma otram cilvēkam, un darīt to zināmu otram cilvēkam nav viegli. Mēs joprojām saskarsimies ar emocionāli saspringtam situācijām, kas šķiet biedējošas, jo tās apdraud svarīgus mūsu identitātes aspektus. Mēs varam mainīt to, kā mēs reaģējam uz katru no šiem izaicinājumiem (27.lpp.).
No Džeka un Maikla sarunas ir saprotams, ka viņiem nekad nav bijis atgriezeniskās saites. Tādēļ viņiem abiem (un arī mums) jārēķinās ar to, ka ceļš līdz pilnvērtīgas atgriezeniskās saites izveidošanai var būt samērā ilgs. Ir jāsaprot, ka cilvēks savu viedokli nedarīs zināmu sarunā, kas it kā garāmejot notiks kaut kur gaitenī, viņa viedokli neizdosies uzzināt arī tad, ja draugs, kolēģis vai klients nolems viņu interesējošos jautājumus uzdot asi kā pratināšanā – tas tikai atbaidīs. Prakse liecina, ka atklāta komunikācija parasti izdodas mierīgas un draudzīgas sarunas laikā, tādēļ ikvienam jācenšas veidot šādu sarunu klimatu. Turklāt draugiem, klientiem, kolēģiem der atcerēties, ka reizēm viņi paši pārāk daudz runā, savus sarunbiedrus nemaz īsti nelaižot pie vārda – šādā gadījumā ne par kādu atgriezenisko saiti runas nav, un tas, kas atrodas afresīvā pozīcijā, sev interesējošo informāciju tā arī neuzzinās. Problēma ir tāda, ka netiek ņemts vērā vienkāršs fakts: sarežgītas sarunas ne tikai ietver sajūtas, bet savā būtībā ir par sajūtām (31.lpp). Lai arī dažkārt mēs izliekamies, mūsu pamatmērķis sarežģītās sarunās bieži vien ir pierādīt savu viedokli, sarunu biedriem izklāstīt savas domas vai panākt, lai viņi dara to, ko mēs gribam, lai kļūst tādi, kādus gribam viņus redzēt. Citiem vārdiem sakot, nodot vēstījumu.
