Dž. Viko (1668 – 1744 ) ir izcilākais un oriģinālākais filozofiski vēsturiskās domas pārstāvis.
Viko ir tiesību zinātņu profesors Neapoles universitātē. Viņa galvenais darbs (1725. g. ) ‘’ Principi di una scienza nuova intorno alla natura nelle nazione ‘’ ( Pamati jaunai zinātnei par tautu dabu ). Ar ‘ jauno zinātni ‘ domāta vēsture, jo Viko uzskata, ka vēsture kā zinātne sākas tikai līdz ar viņa darbu. Agrākajos darbos par vēsturi zinātniskas metodes neesot bijis.
Viko pasaules uzskata pamatprincips ir tas, ka viņš uzskata ideālo pasauli par īsto realitāti, bet redzamo īstenību par tās kopiju. Cilvēces vēsture ir cilvēka apziņas radītā ideālā plāna realizācija. Notikumu vēsturiskā gaita ir process, kurā ideālais plāns iemiesojas konkrētās formās. Principi, kuri noteikuši procesu apvienojas vēsturnieka apziņā. Tātad vēsturnieks var pareizi noteikt vēstures gaitu, jo pētnieka apziņā jau ir visi principi, kuri noteikuši vēsturisko notikumu gaitu. Sekojot šiem principiem, var attēlot visus vēsturiskos notikumus.
Viko rīcībā bija tikai tas, ko varēja izlasīt grieķu un romiešu darbos un paša fantāzija. Izmantot bībeli (Izraēļa tautas likteņa atstāsts) viņam nebija nekādas vēlēšanās. Viko cilvēces kultūras vēsture sākas ar cilvēka zvēra dzīvi, kad pirmie cilvēki ir dzīvnieki, gandrīz četrkājainas būtnes.
Reliģiju Viko uzskata par vēsturisku faktu. Tā radusies no cilvēku bailēm pret postošām dabas parādībām. Dievi esot cilvēku fantāzijas auglis. Senajā reliģijā un mitoloģijā pirmoreiz parādās cilvēka būtiskā īpašība – cildināt nepazīstamo . Viko idejas šajā sakarā ir tik oriģinālas un svarīgas, ka viņu var atzīt par etnoloģijas un folkloras zinātņu pamatlicēju. …
