Dzejoļu krājuma noslēgumā ir ietverta arī atbilde uz vēstuli, ko Rūdolfs Blaumanis publicēja “Dienas Lapās” 1895.gadā. Aspazija izsaka pārmetumus latviešu autoram par to, ka, lai gan viņš it kā cenšas sniegt tautai mierinājumu caur savām vārsmām, tomēr neatzīmē un nemēģina risināt patieso problēmu.
“Ja rādi cilvēcei, kur tverties,/ Tās nastas gribi vieglināt,/ Kam ļaunam ne pie saknes ķerties/ Un to pavisam sadragāt?”
Blaumanis esot paudis bažas, ka dzejieka vēlme sacelties pret esošo sistēmu nekad nevainagosies panākumiem. Savukārt Aspazija nopeļ viņa ātro vēlmi padoties cīņai, vaicājot, kā gan viņš var zināt iznākumu, ja pats šo dzīvi dzīvo pirmo reizi.
“Kas vēl nav bijis, kā tu zini,/ Ka nespētu tas ierasties?/ Vai attīstību pīšļos mini,/ Kā tu uzreizi apstāsies?”
Noslēgumā autore pauž aicinājumu cienījamajam publicistam iekļaut savos darbos arī kādus tā laika sistēmu apšaubošus vārdus, lai turpinātu pretēji valsts iekārtai noskaņoto sabiedrības inteliģences īstenoto kustību.
“Tu, «tverdamies no zemes mokām,/ Mēdz sapņu valstī uzlidot»./ Ņem valsti šo ar stiprām rokām,/ To patiesībā pārvēršot.”
Autore piebilda, ka ir gatava strādāt un cīnīties, nevis paļauties uz naivu cerību, kas muļķus mierina, tomēr viņa lūdz veiksmi, kas pavadītu katru darbā likto roku, lai galu galā darbs un rūpes atmaksātos
…