Dzelzs pēc ķīmisko elementu izplatības Zemes garozā ieņem 4. vietu, jo tā veido daudzus minerālus un iežus. Svarīgākie no tiem – magnetīts Fe3O4 (magnētiskā dzelzsrūda), hematīts Fe2O3 (sarkanā dzelzsrūda), limonīts Fe2O3 nH2O (brūnā dzelzsrūda), pirīts FeS2, siderīts FeCO3. Samērā daudz dzelzs satur māli.
Bagātākās dzelzsrūdas atradnes ir Krievijā, Ukrainā, Zviedrijā, Norvēģijā, Francijā, Polijā, Austrijā, Ziemeļāfrikā, ASV u.c. Latvijā sastopamas purvu un ezeru rūdas, kas satur galvenokārt limonītu Fe2O3 nH2O.
Iegūšana.
Tīru dzelzi iegūst no dzelzs oksīdiem, reducējot tos ar alumīniju vai ūdeņradi.
Īpašības.
Dzelzs ir sudrabbalts, plastisks, viegli kaļams un velmējams metāls. Tīra dzelzs ir mīkstāka par sudrabu un zeltu, bet cietāka par alumīniju. Dzelzij piemīt magnētiskas īpašības.
Tīra, kompakta dzelzs ir samērā izturīga gan pret gaisa, gan pret ūdens iedarbību, taču dzelzs, kura satur nedaudz piemaisījumu, ātri oksidējas un korodē.
Paaugstinātā temperatūrā dzelzs reaģē arī ar citiem nemetāliem. Piemēram, līdz sarkankvēlei sakarsēts dzelzs stiepļu kūlītis, ievietots traukā ar hloru, turpina kvēlot, un trauks piepildās ar sarkanbrūniem dūmiem, ko veido dzelzs (III) hlorīda kristāliņi:
Parastajos apstākļos dzelzs reaģē ar atšķaidītām skābēm (HCl, H2SO4) un veido dzelzs (II) sāļus(1.).…
