1964.g. Sīrija un Jordānija uzsāka dambja celtniecību, lai izmainīt upju Jarmuka un Hermona tecējumu, un neļaut Izraēlai realizēt Nacionālo ūdens apsaimniekošanas programmu. Strīds, kas izcēlās šo darbību rezultātā, bija viens no 1967.g. kara iemesliem, kura laikā Izraēla iznīcināja dambi, okupēja Golana augstieni, Jordānas upes rietumu krastu un Gazas sektoru. Izraēla sāka kontrolēt lielākus saldūdens resursus šajā reģionā un realizēja daudzus irigācijas projektus.
Pirms Izraēlas izveidošanas 1920.g. Haims Veicmans un Dāvids Ben Gurions rakstīja britu ministriem, ka Lītānu upei jābūt Palestīnas robežās, jo tā bija Senās Izraēlas teritorijā un ir ļoti svarīgs ūdens avots. Tomēr daudzu ebreju cerības neattaisnojās un Lītānu upe palika Libānai. Vēlāk starp Izraēlu un Libānu notika vairāki kari, kuru laikā Izraēla mēģināja ieņem Lītānu upi, tas izdevās uz neilgu laiku 2006.g.
Šobrīd Tuvo Austrumu reģionā saistībā ar ūdeni ir ne tikai politiski konflikti, bet arī ekoloģiskas problēmas. Vislielākā traģēdija skar Nāves jūru. Jordānas upe ir Nāves jūras vienīgais ūdens avots, bet tā kā upes ūdeņus intensīvi izmanto lauksaimniecībā, līdz jūrai tiek niecīgs ūdens skaits. Ar katru gadu Nāves jūras līmenis krīt par 1m (Nihoul, 2004, 290.lpp.). Zinātnieki prognozē, ka līdz 2050.g. jūra pazudīs. Eksistē projekts – izrakt kanālu starp Sarkano un Nāves jūru, lai pievadītu ūdeni, taču sāls koncentrācija jūrās ir dažāda un tas novestu līdz Nāves jūras ekosistēmas iznīcināšanai.
Problēmas risinājumi
Zinātnieki ir atklājuši, ka liels skaits ūdens tiek zaudēts vecu cauruļu dēļ, tāpēc efektīvai ūdens apsaimniekošanai no sākuma būtu jāsaremontē ūdensvadu sistēmas. Visas pasaules zinātnieki un politiķi piedāvā daudzus risinājumus, taču daži no tiem netiek izmantoti pilnā mērā.
…