Es intervēju 19. gadus jaunu puisi, kurš labprāt piekrita intervijai un bija ļoti patīkams sarunu biedrs. Intervējamais ir manas draudzenes puiša draugs, kuru līdz šim biju redzējusi vienu reizi un pārmijusi tikai pāris vārdus.
Intervija notika pie manis mājās patīkamā gaisotnē dienas pirmajā pusē. Pirms intervijas uzsākšanas mēs pusstundu parunājām, taču centos izvairīties no jautājumiem un tādas sarunas sākšanās, kas varētu radīt manī kādas emocijas, intervējamā novērtējumu, attieksmi pret intervējamo. Saruna bija mākslīgi izveidota, lai intervējamais pierod pie manis. Sākotnēji biju plānojusi iepazīšanās sarunai veltīt stundu, taču sapratusi, ka intervējamais sāk kļūt pārāk atklāts un sāk uzdot privātus jautājumus – „iepazīšanos” pārtraucu un aicināju uz intervijas sākšanu.
Intervējamais lielāko sarunas laika daļu sēdēja slēgtajā ķermeņa pozā, taču atbildes, manuprāt, bija ļoti atklātas un pat intīmas. Nelielu uztraukumu un nevēlēšanos runāt par dažiem dzīves notikumiem, manuprāt, varētu būt izskaidrojami ar to, ka tika izmantots diktafons, kurš tika novietots intervējamajam redzamā vietā. Diktafona klātbūtne intervējamajam varēja radīt nedrošības sajūtu, sajūtu, ka saruna nav privāta. Manuprāt, arī atbildes uz dažiem jautājumiem, kuri analīzē tiek interpretēti kā izstumšana varētu tomēr nebūt psiholoģiskās aizsardzības mehānisms, bet intervējamā vēlme par to nestāstīt. Lai gan varētu būt arī, ka intervijas laikā tika izprovocēta īslaicīga izstumšana t.i., ka intervējamais kādus, savas dzīves notikumus neatcerās tikai šobrīd, taču šis notikums nav izstumts no apziņas pavisam.
Intervijas atšifrējums ir nedaudz saīsināts t.i. ne viss intervējamā sacītais ir iekļauts, taču būtiskākais ir pieminēts. Esmu saglabājusi arī intervējamā žargonismu, jo tas pauž emocionālo nokrāsu.…
