Džona Barella darba "Sad Stories. Louis XVI, George III, and the Language of Sentiment" kopsavilkums

Kā jau zināms, tad nāvessoda laikā tauta karali ienīda, kaut gan sākotnēji karalis naivi domāja, ka tauta viņu mīl un atbalsta viņa izklaidīgo dzīvesveidu, tādējādi esot “par” monarhiju, tomēr tā viss nebija. Tikai vēlāk pēc Luija XVI nāves cilvēkos parādījās īstais līdzpārdzīvojums, pateicoties tam, kā viņš tika atspoguļots medijos. Iespējams, sabiedrībai būtu vienalga, ja laikrakstos tiktu piedāvāti vienkārši sausi fakti cilvēkiem nerastos empātija. Šī empātija radās tieši dēļ izmantotās valodas, kas bija ļoti sentimentāla, aizkustinot ikvienu ar to, cik karalis ir bijis lielisks tēvs un vīrs. Lieliski pierādās tas, cik liels spēks ir vārdam un kādu efektivitāti var panākt, izvēloties pareizos vārdus, realizējot konkrētas ainas un notikumus. Manuprāt, jau medijos vārds “tēvs” vien, nevis tikai “karalis” padara notikumu satraucošāku un cilvēkiem jūtīgāku.
Runājot vairāk par valodas lomu politiskajā nozīmē, nonācu pie secinājuma, ka ar vārdiem ir iespējams iesaistīties politikas dzīvē un ar auditoriju ir viegli manipulēt, liekot domāt tā, kā rakstītājs grib. Mediju loma bija ļoti svarīga un pat nepieciešama absolūtā karaļa gāšanā, lai tauta to atbalstītu. Secinu, ka valoda ir kā lode, kas var izšauties caur cilvēka sirdi vienā acu mirklī un darīt tam galu.
…