Džons Boulbijs "Drošais pamats"

Iedziļinoties Boulbija rakstītajā, var secināt, ka daudz kas no tā, kas apskatīts no teorētiskā viedokļa, mūsdienās ir ļoti labi zināms būtībā ikvienam vidēji izglītotam cilvēkam. Taču neviens nefilozofē, kā tas tapis zināms. Boulbijs atklāj daļiņu no šī noslēpuma, aprakstot pētījumus, vedot soli pa solim pretī izstrādātai pieķeršanās teorijai. Diemžēl bieži vien pētījumi tiek pieminēti garām skrienot, pieminot tikai mērķi un secinājumus, ne retums radot iespaidu, ka pētījumi bijuši necilvēciski. Piemēram, rodas jautājums – kā tika pētīts mazu bērnu atrašanās nedēļām un mēnešiem ilgi svešā vietā pie svešiem cilvēkiem. Autoram mazliet vairāk būtu jāapraksta pētījuma gaita, ja tie ir ievērības cienīgi, lai lasītājiem nerastos aplams priekšstats. Tāpat Boulbijs skaidro, kā sākas tā sauktais „riņķa dancis”, kad, piemēram, bērns savā bērnībā jutis atšķirtību no savas mātes – tas sekmēs traucējumus, kad bērns pats kļūs par māti. Un tādējādi tas ietekmēs nākamo un nākamo paaudzi. Taču uzreiz rodas jautājums – kā to pārtraukt, kā pārcirst šo mūžīgo nelaimi, kas pāriet no paaudzes paaudzē? Atbilde tā arī netiek sagaidīta. …