Džordžs Bērklijs

Džordža Bērklija filozofiskās doktrīnas mērķis ir materiālisma atspēkojums un reliģijas pamatojums. Šim nolūkam viņš izmantoja Viljama Okama noteiktos nominalistiskos principus. Bērklija radītā doktrīna ir subjektīvs ideālisms, noraidot matērijas esamību, tā atzīst tikai cilvēka prāta esamību, kurā Bērklijs izšķir idejas. Kā arī Bērklijs izveidoja materiālo objektu teoriju un ideālistiskā sensacionālisma teoriju, izmantojot jēdzienus no Džona Loka sekundārajām īpašībām.
Bērklijs ir uzrakstījis daudz darbu, un no tiem slavenākie darbi ir šādi: “Eseja pret jaunu redzes teoriju” (1709), “Traktāts par cilvēku zināšanu principiem” (1710), “Trīs dialogi starp Hilu un Filonusu”. (1713), “Alciphron jeb filozofs minūtēs” (1732), “Siris: filozofisko refleksiju un uzziņu ķēde” (1744) un daudzus citus.
Bez šaubām, Bērklijs ir izcila ideālisma klasika. Viņš formulēja visus ideālisma pamatargumentus, kurus var izvirzīt pret materiālismu. Viņš skaidri izvirzīja jautājumu par objektīvo un subjektīvo attiecību jūtās, kā arī jautājumu par esamības cēloņiem un tā veidiem. Viņa darbi vēljoprojām rada jautājumus, uz kuriem nav rastas atbildes.
…