Muižas fermas īpašnieks devās pie miera, tiklīdz guļamistabā nodzisa gaisma, tā visā fermā sākās rosība. Lieta tāda, ka visi gribēja dzirdēt, kas sakāms vecajam Majoram, godalgotajam vidējās baltās šķirnes kuilim, viņš esot redzējis dīvainu sapni un vēloties pateikt ko svarīgu visiem pārējiem. Visi fermā ļoti cienīja veco Majoru. Majors bija 12 gadus vecs un pēdējā laikā pieņēmies miesās, pēc izskata gudrs un labsirdīgs. Pirmie noklausīties svarīgās ziņas bija ieradušies visi 3 suņi – Blūbela, Džesija un Prinčers. Ieradās arī cūkas, vistas, baloži, zirgi, kaza un ēzelis, pīlēni un kaķis.
Majors sāk runu ar to, pirms nomirst, grib ar biedriem vēl runāt. Viņš runā par to, ka dzīvnieku dzīve ir nožēlojama, pūliņu pilna un īsa, dzīvnieku dzīve ir posts un verdzība. Visus dzīvnieku darba augļus ir nozadzis Cilvēks, un viņš ir vienīgais īstais ienaidnieks. „Cilvēks ir vienīgā būtne, kas patērē neražojot. Viņš nedod pienu, nedēj olas, viņš ir par vāju, lai vilktu arklu, viņš nespēj paskriet gana ātri, lai noķertu trušus. Tomēr viņš ir visu dzīvnieku kungs.” „Viss ļaunums mūsu dzīvē ceļas no cilvēcisko būtņu tirānijas. Jātiek tikai vaļā no Cilvēka, un mūsu darba augļi piederētu mums pašiem.” Majora izeja ir Sacelšanās, galvenais, neklausīties Cilvēka runās, ka Cilvēkam un dzīvniekam esot kopīgas intereses, ka viena labklājība esot arī otru labklājība. Tas viss esot meli. „Cilvēks nestrādā nevienas citas būtnes labā kā vien pats savā.” Majors piekodina: „aizvien atcerieties savu pienākumu būt ienaidā ar Cilvēku un ar visiem viņa paradumiem. Majors vēl piebilst, kad Cilvēks būs uzvarēts, dzīvnieki nedrīkst pārņemt nevienu Cilvēka ieradumu un nedrīkst viņam līdzināties. „Un galvenais – neviens dzīvnieks nekad nedrīkst pakļaut tirānijai pats savus līdziniekus.” Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi.…
