„Es neprasu un negaidu, lai kāds noticētu visdrausmīgākajam, bet vienlīdz arī visparastākajam stāstam, ko taisos pavēstīt. Būtu neprāts to gaidīt, ja pat mana apziņa cenšas noliegt paša redzēto un pārdzīvoto. Tomēr es neesmu ārprātīgs un noteikti apgalvoju, ka tie nav arī murgi. Jau rīt man jāmirst, tāpēc šodien gribu atvieglot savu dvēseli.”1. Tā 1843.gada augustā Filadelfijas žurnāla „Saturday Evening Post” lappusēs iesākas „tumšā romantisma” izcilākā autora Edgara Allana Po stāsts „Melnais kaķis”. Neviens rakstnieks visā pasaulē līdz šim brīdim vēl nav tik dziļi un detalizēti aprakstījis šausmu pilnus pārdzīvojumus, tāpēc jo ilgu laiku Po ir savu laikabiedru nesaprasts. Viņa kolēģis, „Amerikas poēzijas un tās autoru” antoloģijas izdevējs Rufuss Grizvolds atļāvās pat publiski raksturot Po kā nožēlojamu dzērāju un opija smēķētāju ar vāja prāta iezīmēm turklāt.2
Laikabiedru nostāju var saprast. 19.gadsimts ir laiks, kad savu augstāko pakāpi ir sasniegusi cilvēka personības pilnveides ideja. Jau 18.gadsimta nogalē apgaismes laika domāšanu ir nomainījis romantisms, kas stāda ideālu un sapņu pārākumu pār īstenību, fantāzijas lomas izcēlumu, jūsmu par dabu un cilvēku entuazismu. Cilvēkiem bija nepieciešams izteikt savas izjūtas par laikmetu mijas notikumiem, vēsturiskajām izmaiņām. Lielā franču revolūcija un tās traģisms veidoja tā laika romantisko pasaules uztveri, jo tikai sasaistot šo jaunradušos literatūras virzienu ar vēsturiskajiem notikumiem, ir iespējams izprast tā rašanās iemeslus. Jūsmas uzturēts, romantiskais lidojums ir krāšņs un pievilcīgs.…