19.gs. 80.gadu vidū sāka attīstīties vairāki gadsimtu mijas mākslas virzieni. Viena no šīs reakcijas izpausmēm bija virziens, kuru tā pārstāvji, laikabiedri un mākslas vēsturnieki nosauca par simbolismu. Tas bija cieši saistīts gan ar 19.gs. pirmās puses romantisma tradīciju, gan ar gadsimtu mijas jūgendstilu, kā arī ar simbolismu literatūrā un dažādiem tā laika garīgās dzīves strāvojumiem, kas bija saistīti ar ideālistiskās filozofijas atdzimšanu, reliģisku uzskatu atjaunošanos mistisku ticējumu izplatību; visus šos strāvojumus apvienoja negatīva attieksme pret 19.gs. materiālistisko un pozitīvisko pasaules izpratni.
Simbolistiem detalizēts ikdienišķību tēlojums šķita niecīgs, sekls un nepieņemams. Viņi tiecās pēc būtiskāka, dziļāka satura, pēc daudznozīmīgāka, iespaidīgāka vēstījuma un līdz ar to pēc neparastā, brīnumainā, jutekļiem netveramā. Bija jārada māksla, kas atveidotu nevis vizuāli tveramus sīkumus un stāstošus sižetus, bet paustu kādas vispārīgas atziņas (idejas), kaut ko metafizisku un reizē iedvestu ar šīm idejām saistītu emocionālo stāvokli.
Vispārīgas idejas bija iespējams paust tikai netieši, simboliski; citiem vārdiem, tēlotie objekti un to savienojumi nebija pašvērtīgi, bet bija zīmes, kas pārstāvēja ideju, jutekliski tveramais nozīmēja netveramo, atsevišķais – vispārējo. Mākslinieks pašu simbolistu skatījumā bija ar īpašām spējām apveltīta persona.
Simbolisks vēstījums 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā bija populārs dažādu virzienu un tendenču mākslā (postmodernismā, jūgendstilā, agrajā modernismā), tomēr par noteicošo tas kļuva to mākslinieku darbos, kurus mākslas vēsturnieki parasti iekļauj simbolismā kā īpašā tā laika mākslas virzienā.…
