Eduarda Virzas poēmā „Straumēni” tiek aprakstīta veca Zemgales māja gadu gaitā. Tiek aprakstīta ikdiena Straumēnos, Staumēnu izskats kādā no gadalaikiem, mājas iedzīvotāji, problēmas un to risinājumi.
Lai nokļūtu Straumēnos ir jābrauc ilgi pa laukiem un pļavām, līdz beidzot ieraudzītu lielo koku apskautu māju. Straumēni ir īpaša vieta, jo cilvēki māk tajā gan atpūsties, gan stādāt,
„Jūs paskatāties vērīgāki un ieraugāt zem vidējās ābeles uz muguru
gulošu cilvēku, no kura atplestās mutes nāk šīs dārkšķošās skaņas. ” (10.lpp.)
Māju iežogo egļu stāpiņu sēta, gandrīz visas ēkas ir celtas no apaļiem baļķiem, bet jumti no niedrēm vai kārniņiem. No istabas durvīm iet celiņi, kas ved uz kūtīm, klēti, riju, šķūni un pirti. Celiņi ir gludeni un laistās kā galoda.
Straumēni ir ļoti vecas mājas, jo to var redzēt no kokiem, kas aug ap viņu ēkām,
„Tā šie koki te auga, uzzaļodami pavasaros un dzelteni kļūdami
rudeņos, savienodami sevī kalpošanu skaistumam un dzīves vajadzībām. ” (14.lpp.)
Straumēnos dzīvojošie pazina katru koku, pat pēc to balsīm un skaņām, kas izdvestās vēju brāzmu pūsti. Liela nozīme bija bitēm par kurām rūpēties prata tikai vectēvs. Viņš tās mīlēja, apkopa un bišu aploku sauca par bišu baznīcu. Otra vectēva mīļākā vieta bija klēts, kurās gadiem viņš žāvēja lietas kokus, ko pats rūpīgi pagatavoja. Priekšmetus lietoja arī mājinieki,
„Visi mājas ļaudis tikpat uzmanīgi lietoja viņa pagatavotos darba rīkus,
cik uzmanīgi viņš tos bija taisījis...” (17.lpp)
Liela nozīme bija rijai un šķūnim, kas kalpoja jau pāris gadus un kalpos vēl ilgi. Visas kūtis un gubiņas bija visvecākās mājas Straumēnos, bet kas tās bija cēlis, nezināja neviens.
Kūti ne tikai bija iemitinājušies tajā dzīvojošie mājlopi, bet arī putni, īpaši bezdelīgas, kas uzturas dzīvnieku un cilvēku tuvumā. Klētī tika glabāti miltu maisi, kas smaržoja katrs savā smaržā. No miltiem sievas cepa maizi, kas bija garšīga un smaržīga
Kalpu galā dzīvoja vairākas ģimenes. …
