Kad „ Straumēnu” zaļā apkārtne palēnām izbālē, un lapas māju koku zariem krīt lejup kā zelta lietutiņš, visu pārņem gleznains rudens. Rudenī tika vilkti ārā no mārka lini, izkulti, svērti, daļa aizvesti uz tirgu, bet daļa doti saimniecei audumu aušanai. Un te savukārt vērpjot un aužot sievietes pavadīja ne vienu vien drēgno rudens vakaru, stāstīdamas stāstus un dziedādamas dziesmas. „Ielikuši divkāršus logus, aizbāzuši durvīm visas šķirbas, sanesuši mantas pagrabos un klētīs, Straumēnu ļaudis ievilkās savās istabās.” Naktis kļuva tumšākas un garākas. Straumēnu vīrus un sievas iemidzināja spalgais rudens vējš, kas nikni auroja gar mājas pakšiem un kauca lielajā skurstenī. „
Dienām saraucoties arvienu īsākām Straumēnos visi darbi apstājās. „ Tikpat nekustīga kā saules spīdums istabas plānā, visus pārņēma garlaicība.” Tomēr kaut arī valdīja auksta, salta ziema optimisms un smiekli straumēnos nebeidzās. „Straumēnu ļaudīm piebiedrojās drīz citu māju ļaudis, un , kad ragavas bij aizpūstas klajuma otrā malā, viņi tās vilka atpakaļ čalodami un smiedamies, un pļavas bija tik pilnas ļaužu, ka likās esam atnākušas vasaras dienas ar jautriem sienoyājiem.”ss
Un atkal klāt ir pavasaris, kad saaustie audumi izņemti no skapjiem un velēti ar smagām ozola vālēm, lai iegūtu košu baltumu.
…