Īstajā vārdā – Eduards Lieknis.
Edvarta Virzas personība un darbi vairāk nekā četrdesmit pēckara gadus bija noklusēti. Par viņu nerakstīja, viņa darbus neizdeva, taču Virzas grāmatas tika meklētas, par tām diskutēja, jūsmoja. Tikai pēc 1985. gada beidzot atļāvās atklāti un nopietni runāt arī par vienu no visizcilākajiem un vislatviskākajiem mūsu literatūras dižgariem - par Edvartu Virzu
Edvarts Virza, ir zemgalietis. Dzimis 1883. g. 27.dec. Emburgas (Salgales) pagasta Rāceņos (mātes dzimtās mājas).
Tēva Jura Lieknas rokām klausīja gan arkls, gan vijole. Māte Anna Vīgante bija liela dainotāja un dancotāja. Abi vecāki bija turīgu Zemgales saimnieku dzimtas atvases.
Edvarts bija vecākais no Lieknu ģimenes deviņiem bērniem. Edvarta māsas – Emīlija un Zelma – vēlāk bija skolotājas, bet Valdis, Alīda, Valija, Kārlis, Ādolfs un Artūrs kļuva par lauksaimniekiem.
Virzas dzimtajām mājām ir sena vēsture, bet tuvinieki - vitāli un mākslinieciski apdāvināti cilvēki. Īpaši jāuzsver vecvecāku loma dzejnieka bērnībā. Vectēvam Pēterim piemita bohēmiska daba un stāstītāja talants. Savukārt vecāmāte Anna bija tautas ticējumu, burvību, leģendu zinātāja. No viņas dzejnieks pārmantojis interesi par etnogrāfisko un mistisko. Virzas vecāki savu dzimtas māju saņem jau kā noteiktu dzīves, materiālu un tikumisku vērtību. Pārticību dzimtā no paaudzes uz paaudzi nodrošinājusi darba mīlestība un sīksta izturība.
Edvarts mācījās Salgales pagasta skolā un Bauskas pilsētas skolā. Mācījās labi un jau skolas gados bija guvis labu literāru skolu. Šajā laikā Virza sevišķi aizrāvās ar Puškina dzeju, to zināja no galvas un daudz deklamēja. Bauskas pilsētas skolu Edvarts Virza beidza 1901. gadā, un tad viņš atgriezās mājās. Šajā gadā dzejnieka tēvs manto Billītes (savas dzimtas mājas), uz kurieni tad arī pārceļas Lieknu ģimene. Materiālie apstākļi ir tik tālu uzlabojušies, ka Edvarts var palikt mājās un nodoties literatūrai.
1902. gadā viņš uzsāk mācības Rīgas pasta - telegrāfa skolā. Bet monotonais darbs viņam nepatīk, un viņš no skolas izstājās. 1904. gadā Edvarts dodas uz Maskavu un klausās lekcijas jurisprudencē un tautsaimniecībā. Maskavā Edvarts pavada tikai gadu, un jau 1905. gadā viņš atgriezās Billītēs.
Dzīvodams dzimtajās mājās, pašmācības ceļā apguva franču valodu. Šajā laikā viņš pastiprināti sāka pētīt franču un krievu simbolistu un dekadentu dzeju, sāk arī sacerēt to pats. Edvarts Virza sevi latviešu literatūrā vispirms piesaka kā dzejnieks. 1906. gadā Virzas pirmie dzejoļi sāk parādīties žurnālā „Dzelme”. Pirmā publikācija ir dzejoļu cikls „Nakts dziesmas”, kuru ievada moto: „Cik pasaule ir dziļa, To nakts tik zināt drīkst.” 1907. gadā tiek izdots viņa pirmais dzejoļu krājums „Biķeris” (plašāk par krājuma tapšanu sk. „Edvarta Virzas daiļrade” „Mīlas lirika”), ko dēvē par pirmo erotiskās dzejas krājumu latviešu valodā. Un neviens nešaubījās, ka latviešu literatūrā ienākusi jauna, spēcīga personība.
Gadi līdz Pirmajam pasaules karam ir šaubu, iekšēju konfliktu, sava dzejas stila meklējumu laiks. Tas ir arī laiks, kad jaunais dzejnieks jūtas vientuļš, jo viņu atbalsta tikai tuvākie draugi – V. Eglītis un V. Dambergs. Arī šajā laikā Edvarts Virza ļoti rūpīgi studē franču dzeju.
Karam sākoties, visa dzimta pošas bēgļu gaitām, bet kāda nomaldījusies lode 1915. gada vasarā nogalina Edvarta māti.
No 1915. līdz 1922. gadam top Virzas tēlojumi, kas vēlāk ievietoti krājumā „Zaļā Zemgale” (izdots 1923.).
1916. gadā Edvarts Virza iestājās karadienestā – strēlnieku 5. Zemgales pulkā, kuru komandēja Jukums Vācietis. Šajā laikā viņš ieguva pulka dzejnieka slavu, kurš uzrakstījis ne vienu vien dzejoli par saviem cīņu biedriem.
…
