Uz mūsdienu socioģenētisko pieeju dzīves (un socializācijas) stadiju noteikšanā iespaidu ir atstājusi Eriksona koncepcija, taču pastāv atšķirības gan hronoloģisko robežu, gan nosaukuma un satura ziņā. Arī šajā pieejā socializācijas procesā tiek izdalītas 8 stadijas:
1. pirmslomu stadija (līdz 3 gadu vecumam);
2. lomu un statusu uzspiešanas stadija (3 – 5 gadi);
3. spēļu repertuāra stadija (5 – 7 gadi);
4. lomu un statusu institucionalizācijas sākuma stadija (7 – 16 gadi);
5. dzīves ceļa vektora meklēšanas un sākotnējās izvēles stadija (16 – 18 gadi);
6. bāziskās sociāli ekonomiskās institucionalizācijas stadija (18 – 25 +/- 5gadi);
7. galīgās sociāli ekonomiskās institucionalizācijas stadija (25 – 50 +/- 5 gadi);
8. lomu un statusu relaksācijas stadija (pēc 50 +/- 5 gadu vecuma).
Bāziskās sociāli ekonomiskās institucionalizācijas stadija jeb jaunības stadija
Tas ir laiks, kurā cilvēks no pārdomām un pieaugušā dzīves projektēšanas pāriet uz sava projekta praktisku realizēšanu. Iestājoties darbā un pildot darbinieka funkcijas, cilvēks ātri kļūst pieaudzis. Sākas tā saucamais „jādara” posms cilvēka dzīvē, kad jādara tas, ko gaida sabiedrība. Šajā stadijā cilvēks samērā viennozīmīgi izvēlas dzīves un profesionālo ceļu, profesionālās socializācijas sfēru un ģimenes partneri. Sākas „sociālā kristalizācija” – personības saaug cieši ar kādu sociālo vidi, no nejauša elementa šajā vidē kļūst par nepieciešamu. Beidzas sociālā indivīda pilsoniskā konstituēšanās; cilvēks kļūst par rīcībspējīgu subjektu, iegūst tiesības, pienākumus un uzņemas atbildību sabiedrības priekšā. Beidzas cilvēka vērtību un sociālo dispozīciju sistēmu veidošanās. Personība iegūst stabilu sociokulturālo profilu.
…
