Valoda. Savā darbā rakstnieks izmanto sirmgalvja dialogu ar sevi, lai lasītāji izprastu notikumu atmosfēru, spriedzi. Autors ir kā šīs situācijas novērotājs, kurš komentē un paskaidro Sirmgalvja dialogus ar sevi. Darbā ir daudz epitetu, lai paspilgtinātu dabas skatus: “dziļi, tumši ūdeņi”, “vieglās spalvu mākoņu šķiedras”. Salīdzinājumi ļauj saprast, kā jutās sirmgalvis, cīnoties ar zivi: “zivs acis lūkojās svešādi kā periskopa spoguļi vai svēto tēli krusta gājienā.” Metafora, kura apraksta auklas kustību “aukla sāka tecēt.”
…