Eiropas Kopienas un Eiropas Savienības līgumu slēgšanas vēsture

Eiropas Kopienas dibinātājvalstis ir:
• Beļģija;
• Francija;
• Rietumvācija;
• Itālija;
• Luksemburga;
• Nīderlande.
Šīs valstis 1951. gada Parīzes līguma ietvaros izveidoja Eiropas Ogļu un tērauda kopienu, kas tālāk attīstoties 1957. gada Romas līguma ietvaros nodibināja Eiropas Ekonomisko kopienu un Eiropas Atomenerģijas kopienu (Euratom), ko var uzskatīt par pirmo labprātīgo starpvaldību kooperatīvo uzdrīkstēšanos apvienot Rietumeiropas valstis kopš 40. gadu beigām.
Trīs Beniluksa (Beļģija, Nīderlande un Luksemburga) valstu pieredze Otrā pasaules kara gados parādīja to ievainojamību attiecībā uz naidīgumu un spēka pārsvaru no kaimiņu puses, kā arī labu attiecību nepieciešamību ar Rietumvāciju un Franciju.
Itālijai bija vairāki iemesli, lai uzturētu labvēlīgas attiecības ar Rietumeiropas valstīm:
• pēc vairāk kā 20 gadu fašisma varas, šī savienība atvēra jaunus ceļus integrējoties Eiropā;
• 1947. gada maijā kreiso spēku darbības rezultātā valstī brieda iekšēja revolūcija. Citu valstu antikomunistiskā nostāja radīja apstākļus, kuru rezultātā pie varas nāca kristīgie demokrāti;
• Itālijā bija smagi ekonomiskie apstākļi visās jomās (milzīga inflācija, preču tirgus nelīdzsvarotība, valūtas nestabilitāte u.tml.). Ar jauna tirgus iespējām šie apstākļi tika vērsti par labu.

…