Eiropas Savienības tiesības

1. Tiešās piemērošanas princips ES tiesībās

Tiešas iedarbības (vai piemērojamības) princips nozīmē, ka Eiropas Savienības tiesības piešķir subjektīvas tiesības un pienākumus ne tikai dalībvalstīm, bet arī fiziskām un juridiskām personām .
Šī doktrīna atšķir divu veidu tiešas iedarbības – horizontālā un vertikālā tiešā iedarbība:
a) horizontālā tiešā iedarbība – ir tiešā iedarbība "horizontālajās" tiesiskajās attiecībās, t.i., attiecībās starp privātpersonām;
b) vertikālā tiešā iedarbība – tiešā iedarbība "indivīds-valsts" attiecībās, t.i. tiesiskajās attiecībās starp privātpersonām un valsts aģentūrām un iestādēm.
Tomēr ne visiem Eiropas Savienības tiesību avotiem ir tieša iedarbība:
1) reglamentu normām ir tiešā iedarbība pilnā apjomā;
2) dibināšanas līgumu normas ir tiešās iedarbības normas gadījumā, ja tas skaidri nostiprina subjektīvās tiesības vai pienākumus, tostarp arī dalībvalstu saistības;
3) starptautiskajos līgumos, ko noslēgusi Eiropas Savienība ar trešajām valstīm, ietvertas normas darbojas līdzīgi dibināšanas līgumu normām;
4) direktīvai nav tiešās iedarbības, jo tās normas tiek transponēta valsts nacionālajos tiesību aktos. Bet, gadījumā, ja dalībvalsts noteiktajā termiņā nav iestrādājusi vajadzīgos pasākumus saskaņā ar ES direktīvu, fiziskās un juridiskās personas strīdos ar valsts aģentūrām un iestādēm var atsaukties uz direktīvas noteikumiem. Direktīvas, pretēji reglamentiem un dibināšanas līgumiem var būt tikai vertikālās, bet ne horizontālās tiešās iedarbības. …