Juridiskais pamats: Eiropas Ekonomiskās kopienas līgums, 1957.gads.
Mērķi:
• Harmoniska un līdzsvarota saimnieciskās darbības attīstība, noturīga, bezinflācijas un vidi saudzējoša izaugsme, augsta ekonomiskās konverģences pakāpe, augsts nodarbinātības un sociālais aizsardzības līmenis, dzīves līmeņa un dzīves kvalitātes paaugstināšana, sociālās kohēzijas un solidaritātes veicināšana.
Ekonomiskā un monetārā savienība
“Ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) mērķis ir radīt stabilitāti Eiropas Savienībā, kas sekmētu tās tālāku ekonomisku izaugsmi un palielinātu tās lomu pasaules politikā. EMS izveidi noteica daudzi iekšēji un ārēji faktori. Eiropas Kopienas plāns – radīt kopēju tirgu un izstrādāt saskaņotas politikas – nebūtu iespējams bez ekonomiskās un monetārās savienības izveidošanas. Tādēļ jau samitā Hāgā 1969.gada dalībvalstis vienojās par šādas Savienības radīšanu. Taču 70.gados Eiropas Kopiena saskārās ar starptautiskās monetārās sistēmas krīzi, kuras pārvarēšanai dalībvalstīm nebija izstrādāti līdzekļi. Eiropas Kopienas valstīs sāka pieaugt inflācija, bezdarba līmenis, samazinājās ekonomiskās izaugsmes tempi. Šī krīze atvirzīja EMS ieviešanas termiņus, bet reizē tā arī pastiprināja dalībvalstu pārliecību par EMS izveides nepieciešamību.
1988.gadā valstu vadītāji vienojās par to, ka ir nepieciešams izstrādāt ekonomiskās un monetārās savienības izveides programmu. 1989.gada aprīlī tika publicēts Delora ziņojums, kurā minētās trīs ieviešanas pakāpes sākās 1990.gada jūlijā, kuras gaitā bija jālikvidē visi valūtu un kapitāla plūsmas ierobežojumi. 1994.gada janvārī iesākās otrā pakāpe, kurā bija jāpanāk dalībvalstu ekonomisko politiku tuvināšana un galveno rādītāju izlīdzināšana, kas palīdzētu sagatavojoties EMS ieviešanas noslēguma posmam. Trešā pakāpe sākās 1999.gada janvārī ar pakāpenisku pāreju uz vienotu Eiropas valūtu un monetārās sistēmas darbību, savukārt naudas zīmes eiro nacionālās valūtas aizstāj no 2001.gada.”2
Kopējā lauksaimniecības politika
“Lauksaimniecības ražošana ir stipri atšķirīga no rūpnieciskās, tādēļ Eiropas Savienība saskatīja nepieciešamību domāt par kopēju poltiku, lai sekmētu katras valsts spēju saražot nepoieciešamo produkciju, iestājoties pret nekontrolējamiem faktoriem – klimatiskajiem apstākļiem, pārprodukciju, cenu mainīgumu. Eiropas Savienība ir noteikusi atbalstu lauksaimniekiem, lai palīdzētu vājākajiem. Eiropas Savienība aizsargā lauksaimniekus ar augstas ievedmuitas nodevas palīdzību, kas tiek ieskaitīta speciālā lauksaimniecības atbalsta fondā. Tādējādi Eiropas Savienība aizsargā savus ražotājus no lēto produktu ieplūšanas Eiropas Savienības tirgū, ar finansiāliem līdzkļiem iestājas pret pārprodukciju, organizē tirgu, nosaka kvotas noteiktām preču kategorijām.
Īstenojot mērķtiecīgu lauksaimniecības politiku, ir izlīdzināts pilsētu un lauku labklājības līmenis. Pateicoties atbalstītajai mehanizācijai un augstajai ražībai, ir strauji uzlabojies dzīves līmenis laukos.”3
…
