Eiropas tiesības

1950.gada pavasarī Eiropā valdīja sarežģīta situācija. Aukstais karš izvirzīja nopietnus bruņota konflikta draudus starp Austrumiem un Rietumiem. Eiropai bija jāatrisina svarīgs jautājums – kā izvairīties no pagātnes kļūdām un likt pamatus ilgstošam mieram starp tautām, kuras vēl nesen savā starpā karoja. Problēmas risinājums balstījās uz Francijas un Rietumvācijas attiecību ievirzīšanu jaunā gultnē. Ja starp šīm valstīm izdotos nodibināt ciešāku saikni, tas dotu impulsu Eiropas brīvajām valstīm veidot kopīgu nākotni.
Francijas valstsvīrs Žans Monē iesniedza plānu Francijas ārlietu ministram Robertam Šumanam un Rietumvācijas kancleram. Plāns paredzēja izveidot vienotu ogļu un tērauda tirgu, kas būtu pakļauts neatkarīgām varas institūcijām, tādejādi Francijai un Vācijai radot kopīgu interešu sfēru. Apvienojot abas galvenās rūpniecības nozares, kas nepieciešamas ieroču ražošanai, karš starp abām valstīm kļūtu neiespējams. Šo priekšlikumu Francija oficiāli izteica 1950.gada 9.maijā. To vienbalsīgi atbalstīja Rietumvācija, Itālija, Nīderlande, Beļģija un Luksemburga. Šī diena, kas uzskatāma par šodien pastāvošās ES „dzimšanas dienu”, katru gadu tiek svinēta kā Eiropas diena.
1951.gada 18.aprīlī Beļģija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande un Rietumvācija paraksta Parīzes līgumu, ar kuru tiek nodibināta Eiropas Ogļu un tērauda kopiena (EOTK) I kopiena. Tādejādi tika izveidots kopējs tirgus tā laika industriālai sabiedrībai vissvarīgāko izejvielu jomā. EOTK regulēja ražošanas apjomus (50. gadu sākumā tirgū bija tērauda pārprodukcija un ogļu deficīts), nodrošināja dalībvalstu regulāru apgādi, veicināja ražošanas modernizāciju un paplašināšanu. …