Itālija jau kopš 1870. gada parlamentārā sistēma bija nestabila. Valsts ekonomika bija vāja, lielie zaudējumi karā ,neattīstīta rūpnieciskā ražošana, kā arī valdīja liela vardarbība un nekārtība ielās. Benito Musolīni atbalstīja vardarbību un Itālijas iestāšanos Pirmajā pasaules karā un pēc kara beigām uzstājās par diktatūras ieviešanu. Līdz 1920. gadam fašistu spēki bija auguši, viņus atbalstīja rūpnieki un zemes īpašnieki, nacionālisti, vidusšķira un neapmierinātā jaunatne. 1922. gadā Musolīni sarīkoja fašistu gājienu uz Romu. 1926. gadā viņš kļuva par diktatoru ar likumdošanas dekrēta tiesībām. Tika aizliegti streiki un masveida atlaišanas no darba; tika likvidēts parlaments; skolās tika ieviesta obligātā reliģijas mācība. Vatikāns tika atzīts par neatkarīgu valsti, un baznīca atzina Itālijas Karalisti. Par spīti daudzajiem uzlabojumiem, jauni tilti, ceļi, kanāli, dzelzceļa stacijas, slimnīcas, skolas, tika uzlabotas zemes, pieauga mākslīgā zīda, hidroelektroenerģijas, čuguna un tērauda ražošana, dzīves līmenis Itālijā gandrīz neuzlabojās. Musolīni ārējā politika bija stingra un nacionalizēti ievirzīta, un tās vispārējais mērķis bija celt Itālijas prestižu Eiropā. Musolīni ieņēma Grieķijai piederošo Korfu salu, Dienvidslāvijas valsti Rijeku, kā arī devās atklātā uzbrukumā Etiopijai. Tautu Savienība pasludināja Itāliju par agresorvalsti un vienojās par ekonomiskām sankcijām pret to.
Turcija tika sakauta Pirmajā pasaules karā. Kemals, kurš organizēja uzvarošo karagājienu pret grieķiem Anatolijā, kurus padzina no Smirnas, 1922. gadā kļuva par Turcijas prezidentu. Kemals pieņēma Ataturka titulu un viņa mērķis bija pārveidot Turciju no aziātiskas zemes par eiropeisku valsti. Kemals izstrādāja konstitūciju, kas nodrošināja vispārējas vēlēšanu tiesības, un tautas sapulci, kas ievēlē prezidentu, kurš sastāda valdību. Kemalam vajadzēja vājināt islāma reliģijas nozīmi, tāpēc tika likvidēta islāma augstākā valdība, tika slēgtas musulmanisma skolas; reliģiskās brālības tika ierobežotas. Kemals arī centās emancipēt sievietes, sievietes ieguva tiesības vēlēt un tikt ievēlētām parlamentārā. Kara atnestais posts un grieķu uzņēmēju aizbraukšana tikai pastiprināja Turcijas nabadzību. Trīs ceturtdaļas iedzīvotāju nodarbojās ar lauksaimniecību un tika īstenota zemes reforma, lielie zemes gabali tika sadalīti. Ārpolitikā Kemals uzturēja miermīlīgas un draudzīgas attiecības ar kaimiņvalstīm.
Spānija bija saimnieciski nabadzīga zeme ar neattīstītu rūpniecību un atpalikušu lauksaimniecību. 1923. gadā Primo de Rivera gāza valdību un nodibināja militāru diktatūru, viņu atbalstīja karalis, armija, rūpnieki, zemes īpašnieki. Septiņus gadus valdīja stingra militārā diktatūra. 1931. gadā Spānija kļuva par republiku ar vienpalātas parlamentu, ko ievēlē vispārējās vēlēšanās, baznīca tika atdalīta no valsts. No 1993. gada Spānijā valdīja labējie republikāņi, bieži mainījās valdības un 1936. gadā nežēlīgais ģenerālis Franko sāka militāru dumpi Marokā. Šis karš nodarīja milzīgus postījumus, bet Franko valdīja Spānijā līdz pat savai nāvei.
1910. gadā Portugālē notika republikāniskā revolūcija, kura tā arī krasi nespēja izmainīt Portugāles nestabilo politiku, vājās finanses. 1926. gadā iejaucās armija un nodibināja militāru diktatūru. Portugālē līdz 1968. gadam valdīja ekonomikas profesors Salazars.
…
