LVTV jēdziens, avotu un literatūras iedalījums, nozīmīgākie avoti, ievērojamākās koncepcijas.
LVTV ir tiesību zinātņu apakšnozare, kura pēta valsts un tiesību zinātnes izcelšanos, formu un attīstību konkrētā teritorijā, kur pašlaik ietilpst LR.
Kā studiju kurss LVTV izskata to, kā L-jā darbojas valsts varas, t.i., likumdošanas vara, izpildvara, tiesu vara, un tiesu sistēmas.
LVTV palīdz izprast pastāvošās varas un tiesu iestāžu formas, analizēt valsts veidošanos un likumsakarības, kā arī iemāca patstāvīgi un argumentēti skaidrot Latvijas vēsturi kopumā (vispār).
LVTV literatūras avoti: dokumenti (līgumi, bullas, statūti, kodeksi utt.); arheoloģiskie un valodnieciskie pētījumi; vēsturiskie apraksti (hronikas, laikraksti, žurnāli).
LVTV literatūra: zinātniskā (akadēmiskās pasaules devums, monogrāfijas), mācību literatūra. Literatūras pētnieciskie apraksti ir atkarīgi no vairākiem apstākļiem – gan no grupu interesēm (ekonomiskajām un politiskajām), gan no subjektīviem viedokļiem.
Ievērojamākas LVTV koncepcijas: 1)Baltvācu vēsture (L.Arbuzovs, Fr. von Bunge u.c.), bija pozitīva attieksme pret Baltijas iekarošanu, pārvācošanu; negatīva attieksme pret autonomiju, LR izveidošanu, zemes reformām, PSRS okupāciju; 2)Krievijas impērijas un Padomju vēsture, bija pozitīva attieksme pret Krievijas impēriju, Padomju vēsturi, PSRS, negatīva attieksme pret Livoniju, poļu – zviedru laikiem, vācu okupāciju; 3)Nacionālā koncepcija (A.Švābe, Ā.Šilde, Andersons), bija pozitīva attieksme pret K.Ulmaņa laikiem, zviedru laikiem Vidzemē, LR-u, negatīva attieksme – Senlatvijas iekarošana, baltvācu darbība, Padomju vara, 40. gadu okupācija.
2. Pirmo valstisko veidojumu atšķirības Austrum- un Rietumlatvijā, pārvaldes iekārtas struktūra (XII – XIII g.s.).
Rietumlatvijā kurši un zemgaļi līdz Romas katoļticīgo kristiešu ienākšanai valstiskās org ziņā bija sasnieguši militārās demokrātijas attīstības pakāpi, kad ap izcilākajām personām (pilskungiem, vecākajiem u.c.) pulcējās pārējie kopienas locekļi. Pilskungu un vecāko vara balstījās uz izcelšanos un pers autoritāti. Pilskunga vara galvenokārt izpaudās militāru konfliktu laikā, kad viņa kompetencē bija tiesības slēgt un lauzt miera līgumus, dot un ņemt ķīlniekus, sūtīt un pieņemt deputācijas u.c. Pilskunga padošanās nozīmēja arī visas zemes kapitulāciju. Vecāko vara bija politiski koleģiāla. Pilskungam bija jākonsultējas ar vecākajiem.
Austrumlatvijā līvi, sēļi un latgaļi bija nonākuši meslu atkarībā no Krievzemes dalieņu kņazistēm. Jersikā, Tālavā, Koknesē jau sastopami cilvēki, kurus var dēvēt pat ierēdņiem.
Nepastāvēja institūcija, kas rūpētos par tiesību pierakstīšanu un kodificēšanu. Paražu tiesību izpratnē sastopamies ar ievērojamu partikulārismu, kas sakņojas katras cilts, novada vai pat dzimtas izpratnē par labo un ļauno.
Noteikti jāpiemin viens fenomens baltu un līvu tiesībās – tajās nav kārtu partikulārisma, uz kura pamata tolaik veidojās tiesības Rietumeiropā.
…
