Antīkā ētika
Baudas ētika (Hedonisms). Epikūrs- Ataraksija- dzīve bez ciešanām, svētlaimīgs dvēseles noskaņojums. Baudu pamatā ir sekošana dabas principiem. Dabā valda nejaušība (atomi). Vēlmju hierarhija (dab.nepiecieš., dab.piecieš. un nedab.un nevajadz.) Galv.jaut=kā dzīvot? Bauda ir 1.labums- svētl.dzīves sākums un beigas; augst.mērķis ir neciest ķerm. sāpes un nejust satrauk.dvēselē. Vissaldāk pārticību izbauda tie, kas vismazāk jūt vajadz.pēc tās.Visa pamats un visliel.labums=saprāts (vērtīgāks par filoz.,jo no tā rodas visi tikumi).Nav iespējams dzīvot patīkami, nedzīvojot sapratīgi, skaisti un taisnīgi.Laimīgas dz.mērķis=ķerm.veselība un dvēs.miers (filoz..-atveseļo dvēs.).Viss lab&slikt.ir sajūtās;nāve= sajūtu zaudēš.„Kad esam-nav nāves, kad ir nāve-nav mūsu” Gudrai dz.nevajag mūžību-labāk tīkamākā, ne garākā dz. Spēja atteikties,ja kārotais ilgterm.rada satrauk.-jāņem vērā baudu sekas.Dievs ir nemirst.un svētlaim.būtne.Epik.izvairās no polit.Gudrajam pārest.=panesamas.
Stoicisms 300 g.p.m.ē..Seneka- neatzīst baudas mācību, baudā saskata pagrimumu, izlaidību. Baudas vietā-tikums(vienīg.&pašpietiek.cilv.dz.mērķis), kura mērķis ir vadīt dzīvi saskaņā ar logosu.Daba= rac.kārt.,vienota,nemainīga. Apatheia(burt.-nejūtīgums) &Stoiskais miers- ir gudri dzīvot sask.ar lielo pas.kārt.„Nav ko ierobežot, ja jūtas un kaisl.nepastāv.”Bailes un nesavald.=pazemojums.Stoiķu askēze ir filoz.profesionāla dz.meistarība, kas balstās iekoptā pašrefleks.(saglab.sevi,dzīvot tikumiski).Jādzīvo tā, it kā katrs mirklis=pēdējais.Tāpat kā Epik., dzīvi vērtē pēc kvalit.Ja dzīvi nevar dzīvot sask.ar stoisko mieru, pieļauj.pašnāv.Vajadzīga augsta pašcieņa un vīrišķ.Grūtumu paciešanas tik.Skaist.tikums-augstsirdība.Ne atrieb.,bet sods.Gudrā īst.labums-droš.sajūta.Liktens pieveic mūs,ja pats netiek piln.pieveikts. Gudrajam pārestības neeksistē.Jābēg no strīdiem.Brīvība-pacelt garu pāri pārest.,izveidot to par vienīgo prieka av.,attālināties no ārišķ.Atkāpties ir negods.Drosme.
Sokrats- sadursmē ar citu viedokli dzimst paties. Platons padarīja par paraugu S.izcilo domātspēju, savald., atturību, taisnīgumu. „es zinu tikai to, ka es nezinu neko”
Platons- absol.labais, skaistais.-iespēj.tikai idejā, jo viss ir nepilnīgs.Sask.starp prātu,gribu,jūtām.Labāk ciest netaisnību,vai to radīt? Ētiska dz. nozīmē sekoš. pilnības idejas mērķim.Dialogi atklāj filoz..jēgu.Attiec.starp iespējamību&īstenību.„Sok.aizstāvēš.”:Tikums ir visdārg., materiālais- mazsvar., pēc iesp. jāgādā,lai dvēs=laba
Aristotelis- „Nikomaha ētika” dianoētiskie jeb prāta (iemācīti no grāmatām, tradīc.) un ētiskie jeb rakstura(iegūtie un ievingrinātie) tikumi. Tikums ir vidusmērs starp 2 galējībām- mērenība (pārmērība- vīrišķība- gļēvums). Tikumi nerodas no dabas- tos iegūst darbojoties, savst.attiec. Eudaimonia- tiekš. pēc labā, rīkoties labi; Tikums un laime nav šķirami. Tikums ir noturīga īpašība- noteikta nostāja. Dvēsles nemirstības ideja.Tikumība ir tā, kas ļauj izvēlēties vispareizāko rīcību situācijās, kas saist.ar baudu un ciešanām; tā padara izcilu gan cilv., gan viņa darba rezultātu. Akrasia- pār sevi nevaldoša, iracionālajai dvēs.pakļauta būtne. Tikums nodrošina iespējamības pārtapšanu realitātē. Autarkeia- paša org.un vadīta dzīve, kurā cilv.pats tiek galā ar sevi un brīvprātīgi izņemas rūpes par citiem; pašpietiekamība, pašcentrētība.…
