1. diena
Saulkrasti
Saulkrastu teritorija bijusi apdzīvoti jau akmens laikmetā. Par to liecina Inčupes un Pēterupes apkārtnē atrastie akmens cirvji. Bet pirmās ziņas par tagadējo Saulkrastu teritoriju kā par apdzīvoto vietu rodamas Indriķa Livonijas hronikā.
Šai vietai pilnībā atbilst piešķirtais nosaukums, jo Saulkrastos vidējais nokrišņu daudzums ir 550–600 mm gadā, tas ir salīdzinoši mazāk, nekā citur tuvākajā apkārtnē un pat Latvijā. Līdz ar to Saulkrastos ir vairāk saulainu dienu.
Pilsēta ar lauku teritoriju, ietver piejūras mežu joslu no Lilastes upes un ezera dienvidos līdz Zvejniekciemam ziemeļos un stiepjas 17 kilometru garumā. Ikvienam patiks šejienes
Baltā kāpa - ar smiltīm apbirušais smilšakmens iezis pie Inčupes ietekas jūrā. Smilšakmens iezis, kas veidojies pirms 405 – 350 miljoniem gadu. No 18 m augstās kāpas paveras brīnišķīgs skats uz jūru. Apmeklētāju ērtībai šeit izveidots skatu laukums, kā arī tiek veidota meža taka, kas stiepsies gar jūras krastu. Tas ir gan skaisti, gan interesanti un šajā vietā pat ir uzņemtas divas Rīgas Kinostudijas filmas:
„Kā gulbji balti padebeši iet” un „Nauris”.
Saulkrastu velosipēdu muzejs, kur atrodami pagājušā gadsimtā Latvijā ražoti velosipēdi, 1886. gadā ražots augstrats, slavenu Latvijas riteņbraucēju sacīkšu velosipēdi, bērnu un pusaudžu seno velosipēdu kolekcija, gs. sākumā būvēts tandēms. Bez velosipēdiem kolekcijā plaši pārstāvētas dažādas lietas, kuras saistās ar velosipēdu lietošanu - seni sacīkšu apbalvojumi, dokumenti, grāmatas, katalogi, fotogrāfijas, kā arī lielākā Austrumeiropas velosipēdu firmas zīmju (emblēmu) kolekcija. Šo emblēmu ir vairāk kā 800 eksemplāru no visas pasaules. Unikāls eksemplārs ir 1940.gadā, vienā eksemplārā izgatavotais koka divritenis, kuru konstruējis tā laika pazīstamākais latviešu aviokonstruktors Kārlis Irbītis, izmantojot lidmašīnu būves materiālus.
…
