Elektrība, elektrības vēsture

Elektrības iedarbību cilvēks atklāja jau diezgan tālā pagātnē. Senie grieķi zināja, ka ar audumu vai vilnu saberzts dzintara gabaliņš pievelk putekļus.

Tu arī pats vari to pārbaudīt, ja paberzēsi zīmuli gar vilnas džempera piedurkni, bet pēc tam tuvināsi to uz galda uzbērtiem sīkiem papīra gabaliņiem.

Šo elektrību sauc par statisko elektrību, jo tā tikai uzkrājas dažādos priekšmetos. To nevar novadīt tālumā un izmantot apgaismes ķermeņos.

Itāļu fiziologs Luidži Galvāni konstatēja, ka elektriskā strāva rodas arī dzīvnieku muskuļiem saraujoties. Bet fiziķis Alesandro Volta atklāja, ka elektrību var iegūt arī ķīmiskā ceļā, iemērcot skābes šķīdumā dažādu metālu plāksnītes.

Vēlāk zinātnieki noskaidroja, ka elektrība ir ļoti sīku lādētu daļiņu – elektronu plūsma. Katrs elektrons satur nelielu enerģijas lādiņu. Kad elektronu uzkrājas ļoti daudz, lādiņš kļūst liels un rodas elektriskais spriegums. Tādēļ elektriskā strāva pa vadiem var plūst ļoti tālu.

Kad tu nospied lampas vai kāda aparāta slēdzi, elektriskā strāva, kas pienākusi no ģeneratora, sāk plūst pa vadiem un aparāts sāk darboties, bet lampa iedegas.…