1. Jēdziens par slimību un veselību.
Aprūpes personāla darba galvenais mērķis ir uzlabot pacienta veselību. Personas veselību nosaka apkārtējā vide, dzīves stils, vecums un ģenētiskais modelis.
Veselība ir visa organisma normāls stāvoklis, struktūras un funkcijas pilnīga atbilstība. Šādos apstākļos organisma regulācijas sistēmas spēj uzturēt iekšējās vides pastāvību (homeostāzi) un nodrošināt organismam vispilnvērtīgāko pastāvēšanu konkrētos apstākļos.
Slimība ir organisma pašregulācijas procesu traucējums, kurš attīstījies patogēnu aģentu darbības rezultātā un kura dēļ samazinās organisma adaptācijas spējas un darbaspējas. Slimība var apdraudēt organisma eksistenci apkārtējā vidē. Slimais organisms elpo, viņā funkcionē sirds un asinsvadu sistēma, kuņģa un zarnu trakts, kā arī citi orgāni, tomēr šīs funkcijas ir mazefektīvas.
Organisma funkcijas var būt traucētas dažādā līmenī, kad slims ir konkrēts orgāns, audu grupa vai orgānu sistēma. Tomēr vienmēr jāatceras viens no klīniskās medicīnas pamatlikumiem- jāārstē nevis slimais orgāns vai orgānu sistēma, bet gan pacients kopumā ar tikai viņam raksturīgo slimības gaitu un izpausmēm.
Neskatoties uz visiem mēģinājumiem cīnīties par veselības saglabāšanu, rodas arvien jaunas slimības, kas apdraud cilvēku. Ir saslimšanas, kurām ir zināms to patoloģiskais mehānisms, bet nav skaidrs iemesls; ir zināmas saslimšanas, kurām ir apjausts iemesls, bet nav skaidrs, kā tās ārstēt utml.
Slimības tiek klasificētas pēc vairākām pazīmēm:
1. pēc saslimšanas sākuma un ilguma:
akūta- pēkšņs sākums un ātra norise,
hroniska- ilgstoša norise ar uzlabošanās un paasinājuma periodiem, kas pakāpeniski progresē.
Visām hroniskajām slimībām ir kopējs attīstības modelis. Tās sākas ar priekšvēstnešiem un beidzas ar izveseļošanos vai nāvi. Pacientu aprūpes un ārstēšanas uzdevums ir novērst komplikācijas un veicināt atveseļošanos.
2. pēc patoloģiskā procesa tipiem:
iedzimtas saslimšanas- kad cilvēkam jau piedzimstot ir kāda kroplība, vielmaiņas defekts vai saslimšana,
pārmantotas saslimšanas- ja cilvēkam ir iedzimtas pazīmes, kas sekmē kādas slimības izcelšanos,
vielmaiņas slimības- ja ir traucēti normālie fizioloģiskie procesi un vielu sintēze organismā,
neoplastiskās saslimšanas, ja sākas un progresē nenormāla kādas sūnu grupas augšana, kas pārņem apkārtējos audus un bojā to funkcijas,
imunoloģiskās saslimšanas, ja organisma imūnās sistēmas atbildes reakcija uz nelabvēlīgu iedarbību no ārpuses ir izmainīta,
fizikālu aģentu izsauktas saslimšanas- ja saslimšanu izraisījusi mehāniska, ķīmiska vai fizikāla trauma,
infekciju saslimšanas- ja slimību izraisījuši patogēni mikroorganismi,
jatrogēnas saslimšanas- kad slimības cēlonis ir citas slimības ārstēšanā izmantotās metodes,
psihogēnās saslimšanas- kad slimību izsauc nervu sistēmas hroniska pārslodze vai galvas smadzeņu garozas funkciju traucējumi,
idiopātiskas saslimšanas- kad slimības cēlonis ir pilnīgi neskaidrs.
Cilvēka spējas piemēroties dažādiem izmainītiem ārējās vides apstākļiem, tai skaitā saslimšanai, sauc par adaptāciju.
Aprūpes personālam jāprot novērtēt un analizēt pacienta garīgo un fizisko funkciju izmaiņas slimības laikā, jo to, kā noritēs slimība, lielā mērā nosaka pacienta spēja pielāgoties tai un apstākļi, kādus pacientam rada ārstniecības iestādē.…
