Operā visi trīs satika Džino un devās viņu apciemot, apraudzīt mazo bērnu. Viņi redzēja, ka Džino pret bērnu izturas labi, ir gādīgs, tomēr viņus mulsināja apstākļi, kādos viņš dzīvoja un veids, kā viņš rūpējās par bērnu. Bērns gulēja uz grīdas, Džino bērnu šūpoja ar kāju, tas angļus satrauca. Lai gan bija uzskatāms tas, ka bērns ir aprūpēts, viņiem tomēr bija jāklausa mātes pavēlei bērnu vest uz Angliju. Visneiejūtīgākā bija Herieta, kura bērnu vienkārši nolaupīja, pieņemot šo lēmumu vienpersoniski. Tumšā naktī, vētras laikā viņa nolaupīja bērnu un viņi visi trīs bēga atpakaļ uz Angliju zirga pajūgā. Diemžēl, notika nelaimes gadījums, kurā pajūgs apgāzās, visi pasažieri izkrita, tajā skaitā arī mazais bērniņš, kurš notikuma vietā nomira.
Bērna nāve romānā ir simboliska, tā ir kā romāna noslēgums, ar to arī viss beidzas. Beidzas strīds starp Džino un angļu ģimeni, viņu starpā vairs nav nekā kopīga. Tā bija kā saiknes saraušana starp viņiem un Itāliju, kura tagad viņiem saistīsies tikai ar šo vīrieti un viņa un Lilija bērnu. Tā vairs nebūs skaista un gleznaina valsts, bet gan valsts, kurā piedzima un drīz vien gāja bojā viņu negaidīts, sākumā pat nicināts bērns.
Manuprāt, kultūru dialogs nav noticis, jo abām pusēm nebija vienlīdz svarīgi, lai tas notiktu. Angļi jau no paša sākuma piešķīra Džino vienu noteiktu lomu – parasts itālis, nabadzīgs dentista dēls – un ar tādu domu viņu uztvēra līdz pat romāna beigām. Filips un Herieta bija noslēgti, viņi necentās panākt kādu vienošanos, bija uzstājīgi, uzspieda tikai savu viedokli. Abas kultūras bija krasi atšķirīgas.
…