KOPSAVILKUMS. CONCLUSION.
Pētījuma rezultāti neapstrīdami liecina, ka E.M. Remarks, savos romānos pārstāvot nozīmīgu un ikdienišķu notikumu, sociālo satricinājumu, savu pozitīvo un negatīvo varoņu raksturu un rīcību, dabas parādības, pašu sajūtas un pārdzīvojumus, lieto visdažādākos valodas mākslinieciskos līdzekļus, prot nemanāmi “uzspiest” lasītājam nepieciešamo noskaņu, mēdz būt indīgs un izsmējīgs, citkārt apzināti rupjš, bet pašā viņa vēstules manierē, stingrā un līdz ar to liriskā, ir klātesoša pārsteidzoša apšaudība.
Dažādi leksikas līdzekļi un mākslinieciskā teksta ekspresīvuma radīšanas paņēmieni var bieži vien mijiedarboties. Koncentrējot tos vienā tekstā, E.M. Remarks veido īpašu atjaunotu mākslas pasauli, veido tā lielāko ekspresīvo potenciālu. Metaforiskās abstraģēšanas īpatnība rakstnieka romānu tekstos ir tas, ka tā pamatā bieži vien ir konkrēts priekšmets, konkrēta darbība, kas cilvēkam piemīt viņa tiešajā pieredzē, tā tiešajās sajūtās. Neparasta jēdzienu kombinācija metonimijā rada lasītājam, kā likums, tieši to tēlu, kas iecerēts E.M. Remarks visaugstākā satura izpratnes, paša autora noskaņojuma un tā vērtējumu ziņā.
Hiperbolas jēdziena būtība romāna tekstos nozīmē autora attieksmi pret attēlojamo, turklāt vērtējums tiek īstenots ar pārmērīgu pārspīlējumu. Šeit parādās subjektīvi objektīva attieksme, kas veicina pašas salīdzinājuma nepieciešamības rašanos.
Epiteti, kas no parastām definīcijām atšķiras ar tā izteiktā vārda pārnesto raksturu un tajā esoši emotīvo, ekspresīvo un citu konnotāciju esamību, izsaka romāna valodā subjektīvi vērtējamu runas attieksmi pret priekšmetu.
Svarīgākais ironijas aktualizācijas nosacījums E.M.Remarka romāna tekstos ir semantiskā divdabības esamība, kas tiek veidota ar mezglainām un okkaziālām, tiešām un pārnēsājamām vērtībām. Ironiska vārda semantikas transformācija rada neatbilstības attiecības, pretrunas, kas veido noteikta satura implicēšanu, kas ir autoritatīvs priekšmetu un īstenības parādību vērtējums, kas arī ir ironijas radīšanas mehānisms.
…