ES konkurences politikas vēsture
Viens no Eiropas integrācijas un kopienas izveidošanas motīviem bija kopēja tirgus izveide. To paredz 1986. gadā parakstītais Vienotais Eiropas akts, kurā noteica, ka vienota iekšējā tirgus veidošana jāpabeidz līdz 1992. gada beigām. Tika cerēts, ka no kopējā tirgus izveides, aptverot teritoriju, kas vairāk nekā gadsimtu bija sadalīta pēc nacionālajiem muitas nodokļiem un kvotām, izrietēs daudz ekonomiskās priekšrocības
1992. gadā parakstīts Māstrihtas līgums (stājas spēkā 1993.gada 1.novembrī). Līgums nodrošina preču, pakalpojumu, darbaspēka un kapitāla brīvu apriti un tiesības dibināt uzņēmumus citās dalībvalstīs. Taču valdības ierobežojumu, piemēram, muitas barjeru un dalībvalstu kvotu likvidēšana zaudētu nozīmi, ja tirgotājiem dažādās dalībvalstīs atļautu aizvietot tos ar karteļiem , ar kuru palīdzību viņi savstarpēji vienotos par to, ka izvairīsies darboties otra vietējā tirgū. Konkurenci ierobežojošās vienošanās tāpēc tiek kontrolētas, pamatojoties uz Līgumā ietvertajiem konkurences noteikumiem.
1993. gadā Eiropas Savienība paredz dubultot strukturālo fondu finansējumu nākamajiem pieciem gadiem. Šāds lēmums ir loģisks, jo ES vienotā iekšējā tirgus mērķis ir veicināt iedzīvotāju labklājību un ES ekonomikas ilgspējību un stabilu attīstību – paaugstinot ražošanas efektivitāti, veicinot ES uzņēmumu un nevis atsevišķu valstu konkurētspēju, nodrošinot plašākas izvēles iespējas un zemākas preču un pakalpojumu cenas patērētājiem, ilgtermiņā veicinot nodarbinātību.
Pēc pēdējās paplašināšanās 2004. gada 1. maijā ES ir kļuvusi par pasaules trešo lielāko vienoto tirgu pēc Ķīnas un Indijas. Pēdējās Eiropas Savienības paplašināšanās iniciatori kā galveno ieguvumu min jaunus produkcijas noieta un ražošanas tirgus. ES paplašinoties līdz 25 dalībvalstīm, atkal palielinās iekšējais tirgus, kas sekmēs ekonomikas pieaugumu un radīs apmēram pusotru miljonu jaunu darba vietu. Visās paplašināšanās reizēs un arī tagad ir vajadzīgs laiks, lai dalībvalstis nojauktu visus savstarpējās tirdzniecības šķēršļus un pārvērstu savu kopējo tirgu īstā vienotā tirgū, kurā preces pakalpojumi un kapitāls var brīvi pārvietoties.
ES konkurences politikas līdzšinējā attīstība (!!!) SLAIDS
1. Galvenie konkurences noteikumi ir izklāstīti EK Dibināšanas līguma 81.pantā (iepriekš 85.pants) – konkurenci ierobežojošas vienošanās un 82. pantā (iepriekš 86.pants) – dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana.
2. ES padome 1962.gadā pieņēma regulu Nr. 17/62, kas ļāva Eiropas Komisijai īstenot 85. un 86.pantu (šobrīd 81. un 82.pants), t.i., piešķīra tai izmeklēšanas pilnvaras un paredzēja sodus par 81. un 82.panta pārkāpumiem.
3. ES padome 1989.gadā pieņēma regulu Nr. 4064/89, saskaņā ar kuru apvienošanās dalībniekiem par apvienošanos jāpaziņo iepriekš, un Komisijai ir pilnvaras ierobežot apvienošanos.
4. 2004.gada 1.maijā spēkā stājās ES Padomes regula Nr. 139/2004 “Par uzņēmumu koncentrācijas kontroli” (ES Apvienošanās regula), kas aizstāj ES Apvienošanās regulu Nr. 4064/89.
5. 2004. gada 1.maijā spēkā stājās ES Padomes regula Nr. 1/2003 ”Par Līguma 81. un 82.panta noteikto konkurences noteikumu piemērošanu”, kas aizstāj ES regulu Nr. 17/62 un būtiski pastiprina ES konkurences tiesību piemērošanas decentralizāciju.
ES kompetence konkurences jomas regulējumā
…
