Pašanalīze
Izvērtējot vadīto rotaļnodarbību varu secināt, ka esmu realizējusi plānoto darbu.
Protams, ka filmēšana radīja mazliet neierastu vidi bērniem, bet tas nodarbībai netraucēja. Brīžiem bija sajūta, ka bērniem gribas būt skaļākiem, lai viņus pamanītu.
Pārsvarā izvēlējos strādāt frontāli, jo tēma un plānotie darbi bija tādi, lai varētu brīvi strādāt ar visiem bērniem kopā. Bija nepieciešama arī individuāla darbošanās, jo grupā ir bērni ar dažādām attīstības pakāpēm. Diemžēl filmētajā materiālā individuālā darbība neparādās.
Biju pārsteigta, ka pēc stāsta nolasīšanas izskanēja lūgums nolasīt vēlreiz. To arī izdarījām, tikai pēc nodarbības. Un interesanti, ka bērni iztēlojās, kas varētu notikt tālāk, ka noteikti nākamajā gadā atkal izauga jauna sēne, pat vesela sēņu ģimene. Priecājos, ka šis nelielais stāstiņš ir licis bērniem domāt par situāciju.
Gatavojoties nodarbībai piedomāju, lai nodarbībā tiktu veicināta bērnu zināšanu attīstība, kā arī pilnveidotas prasmes.
Svarīgi, lai bērniem būtu iespēja praktiskā darbošanās. Nodarbības beigās pārrunājot nodarbību, meitene, kura bija sēņu eksperts, sacīja, ka viņai vislabāk patika griezt sēnes un likt grozā. Un vakarā tā bija pirmā ziņa, ko pavēstīja tētim.
Cik nozīmīga ir bijusi šī praktiskā darbība! Un tas, ka meitenei bija uzticēts grozs ar nazi.
Tādejādi attīstot sociālās prasmes.
Runājot ar bērniem, daži stāstīja, ka nekad nav mežā sēņojuši. Arī šajā vecumā ir vēl bērni, kuriem vecāki neuztic brīvi darboties ar nazi.
Pagalmā biju noskatījusi vietu, kur aug celmenes. Bet, kad ar bērniem piegājām biju pārsteigta, jo kāds bija sabradājis šo skaisto dabas veidojumu. Bet izmantojot situāciju, pārrunājām, kas notiek ar sēnēm, kad tās izaug un kļūst vecas. Tāpat kā stāstā, kuru lasījām rīta cēlienā par priežu beku. Un tad viens zēns iesaucās: „Es jau teicu, ka izkūst!”
…
