Tātad viena no vēlēšanu procesa stadijām ir pirmsvēlēšanu aģitācija. Šī stadija, neskatoties uz savu nozīmīgumu (vairumā gadījumos tieši no tās ir atkarīgs, kurš kandidāts, vai partija tiks ievēlēts) bieži vien ir regulēta minimāli. Tomēr, dažās valstīs pirmsvēlēšanu aģitācijas kampaņa tiek speciāli regulēta.
Tas notika, jo 18.,19. un pat 20.gs. sākumā politiskie spēki bieži vien ietekmēja vēlētājus „tieši” – līdz pat kukuļdošanai (piem., vēlētājam deva vienu kurpi un aizpildīto biļeteni un kad viņš atgriežas ar tukšo biļeteni, ar to apstiprinot, ka aizpildīto iemēta vēlēšanu kastē, viņam deva arī otro kurpi). Tagad audiovizuālo līdzekļu attīstība (radio, televīzija un internets) veicina pastiprināto ietekmi uz to vēlētāju kopuma daļu, kas nelasa periodiskos izdevumus, vai to politiskus materiālus. Un, tātad pat tagad, neskatoties uz to kā vairākums demokrātisko valstu iestājas pret masu saziņas līdzekļu monopolizāciju, bieži vien vēlēšanu likumdošanā var atrast papildus garantijas partijām, kuras ir vairāk pārstāvētas parlamentā.
Tā, piem., Austrija un Vācijā partiju laiks ēterā ir sadalīts atbilstoši partiju pārstāvniecības vietām parlamentā. Itālijā speciālā parlamentārā komisija, kas sastāv no parlamentā pārstāvētām frakcijām, uzstāda ētera laiku un uzstāšanās veidu (pres konference, grupu diskusijas, debati utt.). Dažreiz arī plakātu un citu iespieddarbu skaits tiek reglamentēts.
Atsevišķa problēma ir vēlēšanu kampaņas finansējums, kas atteicās ne tikai uz pirmsvēlēšanu aģitācijas stadiju, bet arī uz visu vēlēšanas procesu kopumā.1 Partiju finansēšana ir viena no neskaidrākajām partiju darbības sfērām, un tās izpēte nav plaši izvērsta. Tas daļēji ir atkarīgs no fakta, ka partijas necenšas plaši reklamēt savus ienākumu avotus. Taču tieši šī joma ir ārkārtīgi svarīga, jo šīs naudas lielākā daļa tiek iztērēta pirmsvēlēšanu kampaņas laikā.
Parasti tiek izdalīti trīs galvenie partiju finansējuma veidi:
1.iekšējais finansējums
2.privātpersonu un juridisko personu ziedojumi
3.valsts dotācijas2
Partiju iekšējā finansējuma lielāko daļu veido biedru naudas, kas bija īpaši nozīmīgs ienākumu avots masu partiju uzplaukuma periodā. Citas iekšēja finansējuma formas ir peļņa no saimnieciskās darbības un dažādiem sarīkojumiem, kā arī piespiedu atskaitījumi no atsevišķo kategoriju darbinieku (piem., parlamenta deputātu) algām.
Fizisko un juridisko personu ziedojumiem arvien ir bijusi nozīmīga vieta politisko organizāciju budžetā, tomēr ir jāievēro, ka šī finansējuma veida apjoms ir atkarīgs no katras valsts likumdošanas.
Daudzu valstu velēšanu likumdošanā (piem., Nīderlande, Luksemburga) nav noteiktas normas, kas reglamentē valsts finansējumu pirmsvēlēšanu aģitācijai, neskatoties uz to, ka tieši valsts sedz nepieciešamos izdevumus, kas tiek atainots budžetā un citos ar finansēm saistītos likumos.
Franču likumdošana paredz valsts finansējumu vēlēšanu izdevumu segšanai (t.i. vēlēšanu biļetenu, plakātu un citu iespiedmateriālu drukāšanai) kandidātiem, kas saņēmuši ne mazāk, ka 5% vēlētāju balsu. Aģitācijas kampaņa Francijas likumdošana tiek regulēta jau no 1881.g. (Likums par sapulču un iespieddarbu brīvību un 1907.g. likums par publiskām sapulcēm). Tā piem., diennaktī pirms vēlēšanām, tiek aizliegta jebkura veida audiovizuālā aģitācija (mērķis ir – dot vēlētājiem iespēju mierīgi padomāt, nejūtot spiedienu no politisko spēku puses), bet vēlēšanu dienā nedrīkst izplatīt nekādus vēlēšanu dokumentus. Valsts un pašvaldību ierēdņiem vispār ir aizliegts izplatīt vēlēšanu dokumentus, lai neradīt iespaidu, ka noteikts kandidāts ir atbalsta valsts struktūras. Pašvaldību institūcijām ir jāpiešķir speciālās vietas vēlēšanu plakātu izvietošanai, pie kam katram kandidātam un katram sarakstam jāpiešķir vienlīdzīgs platums.…
