Noteiktas sistēmas raksturu un specifisko ievirzi estētiskā doma gūst Senajā Grieķijā, kur tā rašanos lielā mērā sagatavo mitoloģiskās apziņas ilgais posms. Mītam kā pirmajam, nediferencētai apziņas formai raksturīgs tas, ka cilvēks vēl īsti neapzinās sevi kā personību un nespēj īsti nodalīt sevi no dabas un pirmatnējā sociuma. Taču mīts kā fantāzijas izpausme ir svarīgs nosacījums mākslas izveidei, vispār – īstenības estētiskās apgūšanas izvēršanai.
Laika ritumā aizvien vairāk pilnveidojas cilvēka saprāts un spējas.
Kad veidojas estētikas teorijas, mērs un harmonija kļūst par skaistuma pamatu kā tā konkrētās izpausmes un kritēriji.
Kopš 7.-6. gs. p. m. ē. filozofijā attīstās tendence uztvert pasauli universālās formās. Tas īpaši izpaužas pitagoriešu mācībā, tās estētiskajos principos, kuru kopums veido pirmo vairāk vai mazāk sistematizēto teoriju.
Pitagoriešu estētika attīstās no racionālistiski pārveidota Dionīsa kulta. Daba ir varens ģenerators, kas rada daudzveidību, dzīves pilnību, arī skaistumu, kura simbols Dionīss ir prieka dievs.
Pitagors un viņa sekotāji pasaules vispārīgās likumsakarības meklē kosmosa, Visuma vienotājos, visu regulējošos principos. Par pamatprincipu tiek uzskatīti skaitļi – Visumu uzlūko kā skaitļu harmoniju, kas aptver kosmosu, Zemi, cilvēka dzīvi. Pitagorieši balsta uz harmonijas jēdzienu arī skaistā izpratni. Harmoniju veido iekšēji sakari starp lietām, bezgalīgā un galīgā vienībā. Harmonija, simetrija ir skaistas un derīgas, haoss, nekārtība – bezjēdzīgi. Pitagorieši devuši ieguldījumu arī antīkās mūzikas teorijas attīstībā. Pitagorisma estētikā izveidojas tā saucamā “muzikālā etosa” doktrīna par cilvēka tikumu un kaislību dziedēšanu, dvēseles harmonijas spēju nemitīgu atjaunošanu.
Pitagorisma estētika manāmi ietekmē vēlāko grieķu kultūru.
Jauns pavērsiens filozofiskajā un estētiskajā domā saistīts ar Sokratu (469. – 399.p.m.ē.). Sokrats savu pārdomu centrā izvirza tieši cilvēku, viņa politiski ētiskās pozīcijas. Balstoties uz mērķtiecību kā vispārējas attīstības un pasaules organizācijas principu, Sokrats to izvirza arī par skaistuma pamatu. Skaistais kā vispārējs princips iemiesojas atsevišķajā, individuāli neatkārtojamā. Skaisto un labo Sokrats aplūko dialektiski kā tuvas un savstarpēji mijietiecīgas kategorijas. Kaut arī jēdziens kalokagatija (skaistā un labā vienība) ir jau zināms, Sokrats to paplašina – ar to apzīmē cilvēka tikuma, skaistuma un zināšanu ciešu, nedalāmu saikni.
…
