Estētiskā gaume – cilvēka spēja saprast un novērtēt priekšmetu, dabas un sabiedriskās dzīves parādību estētiskās īpatnības. Estētiskā gaume izsaka īstenības, visas estētisko vērtību daudzveidības vērtējumu no to priekšstatu viedokļa, kas sabiedriskajā praksē cilvēkam izveidojušies par skaisto, neglīto, komisko, traģisko. Ja šādas vērtēšanas objekts ir mākslas darbi, šo spēju sauc par māksliniecisko gaumi.
Pretēji ideālistiem, kas estētisko gaumi uzskata par iedzimtu, par tādu, kas dota uz visiem laikiem, par intuitīvu spēju un pretēji vulgārajiem materiālistiem, kas gaumi pieskaita cilvēka kā bioloģiskās būtnes fizioloģiski instinktīvajām spējām, marksistiski ļeņiniskā estētika to atzīst par cilvēka spēju, ko vēstures attīstības gaitā radījusi sabiedriskā prakse.
Laba estētiskā gaume nozīmē spēju gūt baudu no patiesi skaistā, nepieciešamību saskatīt un radīt skaistumu darbā un sadzīvē, cilvēka uzvedībā, mākslā. Labas estētiskās gaumes pamats un nepieciešams priekšnoteikums ir attīstītas estētiskās jūtas, kā arī mēra izjūta, formas un satura harmonijas izjūta, prasme saskatīt sabiedrisko parādību, mākslas darbu estētiskās vērtības. Estētiskā gaume ir cieši saistīta ar cilvēka vispārīgo kultūras līmeni.
Estētiskā gaume ir saistīta ar cilvēka emocionalitāti un individualitāti un galu galā tās pamatā ir cilvēku sabiedriskās intereses un attiecību daudzveidīgums. Estētisko gaumi nosaka konkrētajā periodā valdošās sabiedriskās attiecības.
Estētiskās gaumes objektīvā kritērija – sabiedriskās prakses pastāvēšana pierāda pazīstamā aforisma “Par gaumi nav jāstrīdas” teorētisko nepamatotību. …
