Estētiskā raksturojums cauri gadsimtiem

Estētika ir filozofijas nozare, kas apcer skaisto un tā izpausmes mākslā, pēta mākslas būtību. Terminu “estētika” (no gr. Āisthēsis – sajūta, jūtas) pirmo reizi 1735. gadā lieto vācu filozofs A. Baumgartens, apzīmējot zinātni, kuras izcelsme jau rodama tālā senatnē, bet kuras saturs, struktūra, priekšmeta izpratne mainījusies laika ritumā. A.Baumgartens ir pirmais, kurš pēc Aristoteļa pievēršas estētikai. “Skaistums ir jutekliskā pilnība un māksla ir skaistā iemiesojums” /A.Baumgartens/. A.Baumgartens izdala cilvēka garīgās pasaules sfēras: saprāts, vēlme, jūtas. Pirmās divas sfēras izsenis tiek piedēvētas loģikas un ētikas zinātnēm. Baumgartens mācību par jūtām nosauca par estētiku. Baumgartens licis pamatu jutekliskās uztveres tradīcijai, kas raksturo divas parādības – skaisto un mākslu kā skaistā augstāko izpausmi. Savukārt I.Kants ir teicis: “Skaistais ir mērķtiecība bez mērķa”. Estētiskais ir kādu priekšmetu īpašība, tas pauž attieksmi pret dabu, pret citu cilvēku darbību, darbības rezultātiem. Estētiskais izpaužas kā skaistais, dramatiskais, cildenais, traģiskais, komiskais, harmoniskais (Senajā Grieķijā), ideālais, varonīgais. Estētiskais parādās arī kā neglītais, zemiskais. Estētisko izsaka jūtas, baudījums, analīze, koncepcija. Estētika risina gaumes, mākslas vēstures (attīstības), daiļrades pārdzīvojumu jautājumu. Kultūrā estētiskais izpaužas kā garīga parādība.…