Klasiskā laikmeta Grieķijā mākslai un literatūrai bija milzīga sabiedriska nozīme, un ar to izskaidrojams apstāklis, ka vairāk vai mazāk sistemātiski ar estētikas jautājumiem nodarbojušies lielākie- gan materiālistiskā, gan ideālistiskā virziena- grieķu domātāji. Tāpēc ir visai dabiskai, ka cīņa starp materiālismu un ideālismu grieķu filozofijā, cīņa starp Demokrita un Platona līniju atspoguļojas arī grieķu estētisko koncepciju un mākslas teorijas attīstībā. [2. 5lpp.]
Senajā Grieķijā estētiskā doma gūst noteiktas sistēmas raksturu un specifisko ievirzi, tās rašanos lielā mērā sagatavo mitoloģiskās apziņas ilgais posms. Mītam kā pirmajai, nediferencētai apziņas formai raksturīgs tas, ka cilvēks vēl īsti neapzinās sevi kā personību un nespēj īsti nodalīt sevi no dabas un pirmatnējā sociuma. Taču mīts kā fantāzijas izpausme ir svarīgs nosacījums mākslas izveidei, vispār- īstenības estētiskās apgūšanas izvēršanai. Mitoloģijas klasiskās attīstības posmā veidotie sengrieķu Varoņi Hērakls, Tēsejs Persejs u.c., kas stājas pretī haosam, simbolizē cilvēka saprātu, tiecas apstiprināt harmoniju; Daidals pārsteidz pasauli ar saviem izgudrojumiem; Amfions ar lielisku liras spēli liek akmeņiem krauties sienās; Orfejs ar skaisto dziedāšanu savalda dabas stihiskos spēkus; Apollons atklāj savas daudzās mākslinieciskās spējas. Laika ritumā aizvien vairāk pilnveidojas cilvēka saprāts un spējas. …