Ētika (sengrieķu ήθος 'paraža, tikums, raksturs') ir filozofijas nozare - zinātne par morāli, tikumību (dažreiz tā tiek dēvēta arī par morāles filozofiju); ētikas pamatkoncepti ir, piemēram, pareizais un nepareizais, labais un ļaunais, atbildība.
Jēdzienu "ētika" lieto arī, runājot arī par ētiku kā, piemēram, kādas vairāk vai mazāk profesionālas darbības nozares tikumisko normu sistēmu (ārsta ētika, deputāta ētika u.tml.).
Ētikas jautājumu loks saistās ar ētisko spriedumu pamatojumu. Var izšķirt Metaētiku, normatīvo ētiku, tikumu ētiku, kā arī pielietojamā ētiku (applied ethics), kuras viena no apakšnozarēm ir profesionālā ētika. Katra no šīm ētikas teorijām piedāvā savu skatījumu uz ētikas problēmu loku un to centrā ir morālo spriedumu pamatojuma jautājums, proti, kas padara labo par labu un slikto par sliktu, vai citiem vārdiem - kas var kalpot par atsaiktes punktu spriedumam "tā darīt ir slikti" vai "tā darīt ir labi".
Metaētika
Metaētikas jautājumu loks aptver ētisko spriedumu pamatojuma meklējumus. Meta-ētikas centrā ir jautājumi par to vai ētiskie spriedumi ir izvērtējami, kā aplami vai patiesi, vai arī tie ir tikai individuālas emociju izpausmes, kurām nav objektīvi nosakāma satura. Var izšķirt dominējošās metaētikas teorijas, tās ir: emotīvisms, morālais absolūtisms, ētiskais reālisms, ētiskais intuicionisms, tāpat arī relatīvisms, kas attiecas uz ētikas jautājumiem.…