Fermenti (lat. fermentum – ieraugs) jeb enzīmi ir samērā sarežģītas olbaltumvielas, kas organismā veic bioloģisko katalizatoru uzdevumu. Fermenti atrodas visos dzīvajos organismos un regulē tur visus vielmaiņas procesus. Zināmi vairāki tūkstoši fermentu, daudzi no tiem iegūti kristāliskā veidā. Pirmo kristālisko fermentu ureāzi 1926. gadā ieguva amerikāņu zinātnieks Dž. Sammers.
Pēc uzbūves fermentus iedala 2grupās:
1.Vienkāršie fermenti – veidoti no aminoskābēm un daudz to ir gremošanas sulās ( piem., pepsīns tripsīns, himotripsīns u.c.).
2.Saliktie fermenti – bez olbaltumvielām (t.s. apofermenta) ietilps arī mazmolekulāri neolbaltumvielas dabas savienojumi – kofermenti jeb koenzīmi (piemēram, vitamīnu atvasinājumi, glutations).
Apoferments nosaka fermenta specifiskumu – spēju paātrināt tikai noteiktu ķīmisku reakciju, bet koenzīms katalizējamā reakcijā visbiežāk pārnes atsevišķus atomus vai atomu grupas. Vairākums fermentu, kas šūnā paātrina dažādus noārdīšanās, kā arī sintēzes procesus, ir saliktie vitamīni. Substrāta saistīšanai fermenta molekulā ir īpašs aktīvais centrs – telpiski satuvinātas aminoskābju atlikumu funkcionālās grupas ar paaugstinātu reakcijas spēju. Fermenta reakcijā ar substrātu rodas nestabils komplekss, kas sadalās, veidojot reakcijas gala produktu un atbrīvojot nemainītu fermentu, kurš ir spējīgs darboties atkārtoti.…