Filmas "Bringing up Baby" (1939.) analīze

Filmais laiks ir tagadne. Vai vismaz 1939. gada tagadne. Sižets attīstās lineāri. Viens notikums noved pie nākamā tādejādi iedarbinot šķiet nebeidzamu ķēdes reakciju un tā līdz filmas beigām- atrisinājumam. Filma attīstās kā jebkurš klasisks darbs ar ievadu, kurā Deivids liek kopā dinozauru, ir aizdomājies, apjucis un no dzīves attālinājies gatavojas kāzām, ir iztirzājums, kurā viņš satiek Sūzenu un sākas nepatikšanas, kulminācija, kurā abu afēras un piedzīvojumi nepatikšanās ievelk ne tikai viņus, bet arī visus apkārtējos un atrisinājums, kurā ir laimīgās filmas beigas, kurās leopardi nonāk kur tiemparedzēts un Deivids saprot, ka nepatikšanu pilnā diena un laiks, kas pavadīts kopā ar Sūzenu bija laimīgākais viņa mūžā. Netiek manipulēts ar laika hronoloģiju. Viss secīgi, lineāri un klasiski.
Filma veidota no vairāku varoņu skatapunkta. Ir galvenie varoņi, kurus rāda daudz un bieži un tad ir otrā plāna varoņi, kas patiesībā piešķir filmai jēgu un saturu. Viņus nerāda daudz, bet viņi stāstu padara saprotamu. Tieši ar viņiem sanāk vislabākie joki.
…