Filozofija un zinātne
Rietumu filozofija aizsākās Senajā Grieķijā, kur tā nebija krasi nošķirta no zinātnes. Eiklīda (III. gs.p.m.ē.) ģeometriju gadsimtiem mācīja kā filozofijas sastāvdaļu Platona dibinātajā akadēmijā.
Ņūtons
(XVII gs.) savu darbu nosauca „Dabas filozofijas matemātiskie principi”. Mūsdienās filozofija nodarbojas ar
1)Jautājumiem, uz kuriem nevar viennozīmīgi atbildēt ar vienu eksperimentu (Dievs eksistence un pastāvēšana)
2)Normatīvie jautājumi – kā vajadzētu būt? Jautājumi par to kā vajadzētu dzīvot, kam vajadzētu būt, kādām vajadzētu būt cilvēku attiecībām, kam vajadzētu ticēt – cilvēku uzskati un pārliecība.
Rietumu filozofijas pirmsākumi Senajā Grieķijā VI –V gs.p.m.ē. – pāreja no mīta uz logosu.
Mīts: (no gr. Mythos) – „vārds”, „stāsts”. Senākā domāšanas forma. Domāšana ar tēlu palīdzību, nav abstraktu jēdzienu – viss ir konkrēti. Mīts netiek apšaubīts! Netiek nošķirtā dzīvā daba no nedzīvā, visu virza dievišķi spēki.
Logoss: (no gr. Logos) – „vārds”, „likums”, „izskaidrojums”. Logoss ir skaidrojums, kuram ir nepieciešams pamatojums un izskaidrojums, parādās dažādi abstrakti un vispārīgi jēdzieni.
Talēss no Milētas (VI gs.p.m.ē.): uzskata par pirmo grieķu filozofu. „Viss ir dievu pilns”. Uzskatīja, ka visa pamatā ir ūdens. Talēss paredzēja, kad notiks saules aptumsums.
Pirmie filozofi sāk meklēt skaidrojumu, kādēļ pasaule ir tieši tāda, kāda viņa ir.
Sokrats (470. – 399.g.p.m.ē.): „Es zinu, ka es neko nezinu, bet citi nezin pat to. ” – sokratiskā ironija.
Sokrata dialektiskā metode – Dialoga un sarunu veidā mēģināja labāk izprast kādu konkrētu jautājumu ar jautājumu palīdzību.
Platons (427. – 3347.g.p.m.ē.): darbi dialogu formā „Dzīres” – „filozofi ir vidū starp nejēgām un gudrajiem”. (apzinās savu nezināšanu).
Filozofija no gr. Sophia – gudrība, philia – mīlestība, draudzība, patika. Gudrības mīlestība.…