Filosofija no renesanses līdz mūsdienām

Renesanse (it. rinascimento) – idejiska kustība, kas radās Itālijā 14. – 15.gs., ar laiku izplatījās citās zemēs. Balstījās uz ideju par antīkās kultūras atdzimšanu.
Filozofiskā doma renesanses periodā veidojās ka opozīcija viduslaiku sholastikai. Renesanses cilvēks nenoliedz Dievu, viņš saskata dievišķās gudrības un skaistuma augstāko iemiesojumu Dieva radītās pasaules lietās un parādībās, bet it īpaši cilvēkā, kas radīts „pēc Dieva ģīmja un līdzības”. Neolatīniskā renesanse – radusies klasiskajā Romā, ievērojamākais pārstāvis – Lorenco Valla. Aristoteliskā renesanse – garīgais strāvojums, kurš par savu pamatu uzskata Aristoteļa mācību. Pārstāvis Pjetro Pomponaci, kurš orientējas uz naturālistisku Aristoteļa filozofijas skaidrojumu. Neoplatīnisms – centieni saplūdināt Dievu ar pasauli, pamatot panteistisku pasaules redzējumu, dievišķais noslēpums sakrīt ar pasaules noslēpumiem un vēlme tuvoties Dievam kļūst par nepieciešamību izzināt pasauli. Pieļaujot iespēju, ka Dievu var izzināt, iedziļinoties dabas noslēpumos, filozofija nenovēršami pārtop natūrfilozofijā un dabas pētniecībā, bet reizē arī teosofijā – centienos ielūkoties Dieva un radīšanas noslēpumu augstākajā gudrība. …