1.Filosofija un Ētika Renesanses laikmetā.
Renesanses cilvēks saskata dievišķās gudrības un skaistuma iemiesojumu.Dieva radītajās lietās, bet īpaši cilvēkā pašā, kas radīts “pēc Dieva ģīmja un līdzības”. Renesanses filosofijā radās vairāki strāvojumi: neolītiskā Renesanse (pirmavots klasiskā Roma), aristoteliskā Renesanse ( orientējās uz naturālisku Aristoteļa filosofisko skaidrojumu), neoplatoniskā Renesanse ( Dieva un pasaules saplūšana). Nozīmīgu vietu ieņem Makiavelli mācība, kas pieļauj izmantot visus rīcībā esošos līdzekļus, nedomājot par morāles normām.
Natūrfilosofija.
Visspilgtāk izpaužas neopolītisma idejās. Iezīmējās centieni aptvert Visumu un izteikt to kā dziļāko dievišķo redzējumu. Vēlme tuvoties Dievam sakrīt ar vēlmi izzināt pasauli ( Dievs = pasaule). Izteikta kosmogonijas atdzimšana, aicina apvienoties ar Dievu, kurš ir visdižākais pasaules mākslinieks. Natūrfilosofija orientējas uz DABAS izpēti un dabas likumu atklāšanu. Kaut kas nevar rasties no nekā – PIRMVIELA.
Sabiedriskās teorijas.
Tomass Mors – racionālists, tiecas pārliecināt par:
• Intelektuālo apgaismību;
• Mieru starp tautām;
• Tikumības ievērošanu.
Cilvēks ir labs, taču vājš. Viņam ir jāpalīdz attīstīties.
Fransuā Rablē – uzbur ideālu valsti, kurā dzīvo kungi ar augsti attīstītu intelektu un skaistas, tikumīgas dāmas. Vienīgās viņu nodarbošanās – sports un izglītošanās.
Tomazo Kampanella – sabiedrības un valsts organizācijā galvenā loma ir gudrībai un zināšanām + prakse. Īpašu uzsvaru liek uz dabaszinātnēm un tehniku. Sabiedrībai jāpakļauj savu eksistenci valsts vajadzībām. Visums ir dzīva būtne ar savām izjūtām un spējām. Esamības pirmavots ir Dievs. Visiem cilvēkiem ir jābūt vienādiem, līdzvērtīgiem. Egoisms – visa ļaunuma pirmavots.
Aristoteļa filosofijas galvenās atziņas.
Mācība par pareizo samēru.
Pierāda, ka filosofija, atbrīvojoties no mitoloģijas, spēj pastāvēt pati par sevi. Ieviesa filosofijas terminus, piemēram, “teoloģija”, “matērija”. Filosofijas pamatā loģika un zināšanas. Filosofijas iezīmes: universāls skatījums, sistematizācija, pasaules vērojums, empīriķu un racionālistu izmantotās metodes. Uzskata, ka matērija ir pasīva, lai rastos reālas lietas ir vajadzīga forma. Matērijas pamatā ir 4 stihijas: sausums, mitrums, aukstums, siltums, kurām savstarpēji iedarbojoties rodas ūdens, gaiss, zeme un uguns.
Tikumiskā samērība ir viduspunkts starp divām galējībām. Katra galējība ir ļaunums. Cilvēkam ir jāmeklē “Zelta vidusceļš”. Piemēram:
Gļēvulība – drošsirdība – pārgalvība
Sevis nonicināšana – lepnums par padarīto – augstprātība
Ētika kā praktiskā filozofija par morāli: specifika, būtība un jēga.
Ētikas teorijas atklāj pašizziņas ceļu, jo morāle nav tikai normu, vērtību piedāvājums un vērtējums, bet arī pašiepazīšana, pašizveides ierosinājums un programma. Tā iesaistās atbildes meklējumā uz jautājumu, kas ir cilvēks, kā arī veido katram laikmetam raksturīgo paštēlu. Ētika ietver zināšanas par morāli un tikumību, un tā kā tās abas ir dzīves kultūras sastāvdaļa, tad reizēm sauc arī par dzīves mācību. Bieži vien vārdus ētika, morāle un tikumība lieto kā sinonīmus. Mūsdienās ētika ir krietni plašāka par normatīvu dzīves mācību. Tā ir orientēta uz morāles būtību, funkciju, izcelšanos, struktūras izpēti. Ieguvums ir padziļināti un paplašināti priekšstati par morāli, ka ļauj saskatīt to dažādos aspektos. Ētika palīdz tapt cilvēka inteliģencei un kultūrai, bet tā atvieglo kopsakara apziņu, kas ļauj dziļāk ieskatīties sevī un pasaulē. Ētika ir daļa no filozofiski intelektuālā dzīves tvēruma, bet tās nozīmi saprot tikai augstas kultūras cilvēki, kas “paver plašāk to logu, pa kuru katram atvēlēts lūkoties uz pasauli”.
…
