1. Ievads
Ievads filosofijas studijās
Filosofijas kursa mērķis ir palīdzēt sistematizēt mūsu zināšanas par nozīmīgākajām cilvēka darbības un pašizziņas jomām - morāli, kultūru, sociālo dzīvi, cilvēka praktisko un izzinošo darbību.
Studiju kursa sekmīgai apguvei vēlamas priekšzināšanas kultūras vēsturē, pasaules vēsturē, prasme operēt ar socioloģijas, ētikas, loģikas pamatkategorijām, kā arī analītiska darba iemaņas.
Studiju kursā paredzēts iepazīties ar filosofijas priekšmetu, tā pamatjēdzieniem un kategorijām, iegūt faktu materiālu par nozīmīgākajiem pētījumiem dažādās filosofijas jomās, izkopt prasmi analizēt un radoši izmantot filosofiskās atziņas cilvēka un sabiedriskās dzīves vērtējumā apgūt prasmi orientēties un patstāvīgi papildināt zināšanas sociālajos un humanitārajos jautājumos.
Filosofija veicina analītisko spēju, argumentācijas un diskusijas mākslas izkopšanu.
Kas ir filosofija?
Laika gaitā par filosofiju ir dots daudz dažādu definīciju, no kurām nevar izcelt kādu kā vienīgo un labāko. Pajautāsim sev, kas atšķir filosofisku darbu no nefilosofiska, filosofisku domu no nefilosofiskas? Vai jebkuras apcerīgas pārdomas var saukt par filosofiju? Ko nozīmē nodarboties ar filosofiju un ko nozīmē vienkārši filosofēt?
Filosofiskas domas var būt atspoguļotas apcerējumā, traktātā, esejā, piezīmēs, aforismos, tās var būt izteiktas dzīvā dialogā kā to darīja Sokrats. Filosofijā vēstījuma formai nav noteicošā nozīme. Filosofijā nozīmīgs ir jautāšanas veids un domas turpmakā attīstība. Filosofiskais jautāšanas veids paredz noskaidrot jēgu, būtību, kopsakarību, pamatu, pirmssākumu, patiesību. Filosofiskais jautāšanas veids rada pamatu filosofijas saskarsmei ar visdažādākām mūsu dzves jomām: vēsturi, kultūru, reliģiju, valodu, sabiedrību, politiku, morāli, mākslu, zinātni, dabu, tehniku, apziņu, komunikāciju un arvien ir atvērts jaunu tēmu ienākšanai tās uzmanības lokā. Vēsturiski ir izveidojies problēmu loks, kurām filosofiskā doma pievēršas īpaši – esamība, apziņa, nāve, dzīves jēga, labais, ļaunais, un daudzas citas. Pie tam katrā laikmetā ir dominejošas tēmas, piemēram, antīkā filosofijā ‑ kosmoss, liktenis, viduslaiku filosofijā ‑ gars, dvēsele, jaunlaiku filosofijā – izziņa, brīvība, postklasiskajā filosofijā – valoda, vara, komunikācija un citas. Kopumā filosofija pēta cilvēka vietu pasaulē, viņa attieksmi pret šo pasauli, viņa radīto kultūru, darbības formas, paveiktā un radītā jēgu. Atšķirībā no tehniskām un ekzaktām zinātnēm filosofija runā par vērtībām.
Filosofisko zināšanu specifika
Filosofiju bieži mēdz raksturot kā izbrīnu - f-ja sākas ar izbrīnu, ar spēju uzdot vienkāršu un naivu jautājumu. Ikdienā mēs neuzdodam jautājumu, kas ir cilvēks, jo cilvēks mums šķiet pašsaprotama lieta. Mēs neuzdodam jautājumu, kas ir domāšana, jo esam pie tās pieraduši, mēs nejautājam, kas ir laiks, mēs vienkārši dzīvojam laikā un nevaram iedomāties, ka tas būtu citādi. Pasaule ir pašsaprotama, pierasta lieta. Pieradums pie savas eksistences un noteiktas lietu kārtības mums neliek jautāt, kas ir cilvēks, no kurienes tas cēlies, kas ir apziņa, kas ir domāšana, kas ir laiks. Taču filosofam tās nebūt nešķiet pašsaprotamas lietas. Mūsu eksistence, dzīve valodā, dzīve starp noteiktām simboliskām formām, noteikts domāšanas veids nešķiet tik vienkāršs un pašsaprotams. Filosofs neapmierinās vienkārši ar faktu, bet uzdod jautājumu, kā tas ir iespējams? Kas ir apziņa, kas ir laiks, kas ir telpa, kas ir matērija, kas ir kustība, attīstība, no kurienes viss ir cēlies, vai visa esošā pamatā ir kāda griba vai nolūks? Kas ir simbols, jēga, brīvā griba? Pasaule ir brīnumaina un mulsinoša. Šādā nozīmē filosofam piemīt bērnišķīgs naivums un izbrīns. Diemžēl cilvēks pirms iemācās uzdot filosofiskus jautājumus jau paspēj pierast pie pasaules un lietu kārtības. Skat. M.Heidegera, M.Mamardašvilli darbus.
Filosofija ir kā ceļš – filosofijā ir svarīgs ne tikai rezultāts, bet pats ceļš, process, meklējumi. Izzinot palielinās nezināmais. Šo aspektu labi raksturo Sokrāta metodes - ironija, maievtika, dialektika.
Filosofija izpaužas kā dialogs, diskusija. Būtībā visa filosofijas vēsture ir dialogs.
Filosofiju virza šaubas. Filosofijā nav vienreiz uz visiem laikiem atrastas patiesības. Šaubas filosofijā nozīmē atvērtību jauniem meklējumiem, tās reizē ir metodiskās šaubas.…
