Filozofijas vēstures priekšmets:
o pēta F. tapšanu, veidošanos,
o pēta tās funkcionēšanu dažādos laikmetos,
o pēta mijiedarbību ar laikmetu, kultūru, garīgās dzīves sfērām (reliģiju, mitoloģiju, morāli, mākslu, zinātni),
o nodarbojas ar F. vēsturisko rekonstrukciju.
F. izaug no mīta. Mītā pasaules aina ir skaidra un viennozīmīga, ar iedibinātu kārtību. Mīts zina atbildes uz jebkuru jautājumu. Doma nepazīst rūpes un šaubas. Laika gaitā no mitoloģiskās apziņas dzīlēm iznirst jaunas domāšanas un pasaules apguves formas. Sengrieķu F. tiecas skaidrot pasauli, meklējot skaidrojumam pamatojumu. Tā tiecas pārliecināt, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un slēdzienus. Attīsta pasaules racionālas kapuces veidu, balstoties uz loģiski jēdzienisku domāšanu.
Sengrieķu F. šūpulis ir mīts un episki poētiskā literatūrā. Mīta un eposa dzīlēs nobriest arhetipiskas pasaules skatījuma un izpratnes formas, kas laika gaitā pārtop filozofijā.
7 gudrie: apkopo tautas praktisko pieredzi, dod īsas pamācības, aforismus. Pārņem zināšanas no citām tautām (valoda, spēja veidot vispārējus abstraktus jēdzienus). Taless. Grieķi pārņem zināšanas no citām tautām.
F. nošķiras no mitoloģiskās, praktiskās un ikdienišķās pieejas īstenībai.
Izaug no cilvēka dabiskās tieksmes izprast pasauli un savu vietu tajā.
1. Mīts.
Atbildes uz visiem jautājumiem. Nav salīdzinājumu (objekts -> subjekts). Doma nepazīst rūpes, šaubas. Tradīcijas nomaina likumi. Agrāk bija vadlīnijas, pie kā turēties. Laika gaitā rodas jaunas domāšanas un pasaules apguves formas.
Mīts „Par Oidipu” (Edipu) – vainas un patiesības meklējumu izpratne, kur ķēniņš Edips nogalina savu tēvu un apprec savu māti.
• vainas un patiesības meklējumi, atbildība (Edips cenšas izprast sava nodarījuma dziļāko būtību)
• gudrības meklējumi – ieraudzīt būtisko, tikai gara acīm skatāmo, apliecināt universālu harmoniju un skaistumu, rast tajā vietu arī cilvēkam (Edips izdur sev acis, lai saredzētu gara acīm, jo sava akluma dēļ viņš izdarījis šos noziegumus – viņš neredzēja pasauli, jo to neļāva godkāre, ikdienas rūpes, vara, ierastie viedokļi).
2. Episki poētiskā literatūra (eposi)
Homērs „Odiseja”, „Iliāda” (8-7.gs. p.m.ē.):
• doma par vienotu visa esošā sākotni (dievu pirmavots jūras dievi Okeāns un Tētija)
• cilvēka izpratne (cilvēks iekļauts kādā komiska rakstura ritējumā, un tieši tas piešķir viņa dzīvei nozīmīgumu)
• uzsvars uz universālu kosmisko spēku darbību, kurā iekļaujas arī cilvēka dzīve un rīcība (neiedziļinās cilvēka jūtu un individuālo pārdzīvojumu sfērā)
• līdz ar to rodas vainas un atbildības izpratne, kura gūst kosmoloģisku nokrāsu. Cilvēks ir atbildīgs par savu darbības rezultātu
• ceļu no mīta uz logosu iezīmē Homēra salīdzinājumi, liecinot par objekta – subjekta attiecību veidošanos.
• Eposā atklājas domāšanas ievirzes, kas orientētas uz analītisku prāta darbību
Hēsiods (sengrieķu dzejnieks, 700.g. p.m.ē.):
• „Teogonija” (eposs) - dievu, pasaules izcelsme. Izklāstīts mīts par Pandoras lādi, mīts par pieciem laikmetiem u.c. Uzskati par pasaules radīšanu un attīstību, vēstījums par dievu ģenēzi.
• „Darbi un dienas” (eposs). uzskatāms par nozīmīgu informācijas avotu par Senās Grieķijas lauksaimniecību.
…
