FIZIOLOĢIJA – ir zinātne par vesela organisma dzīvības procesu dinamiku. Grieķi physis izprata kā dzīvo būtņu īpašību kopu, ar kuras palīdzību tās atbild uz ārējās vides iedarbību ar iekšējām pārmaiņām, saglabājot dzīvību un harmoniju ar ārējo vidi.
Fizioloģija ir medicīnas apakšnozare, kas pēta šūnu, audu, orgānu un organisma kopumā funkcijas un to regulācijas mehānismus. Fizioloģijas uzdevums ir atklāt un izprast organismā notiekošo procesu (veģetatīvo, somatisko, sensorisko un psihisko) būtību un noskaidrot visu norišu precīzu secību, ar kurām organisms pielāgojas mainīgajai ārējai videi. Šo norišu izzināšana dod iespējas mainīt dzīvā funkcijas vēlamajā virzienā un tādējādi palīdzēt praktiskajai medicīnai.
Atbilstoši pētāmajam aspektam cilvēka fizioloģiju iedala:
• dažādu dzīves posmu fizioloģijā;
• darba;
• sporta;
• psihofizioloģijā;
• atsevišķu orgānu un sistēmu fizioloģijā;
• aviācijas fizioloģijā u.tml.
Fizioloģija ir cieši saistīta ar bioloģiju, morfoloģiskajām disciplīnām, biofiziku, bioķīmiju, farmokoloģiju, patofizioloģiju, klīniskajām disciplīnām u.c., un šī saistība ir abpusēja, vaina otru papildina.
Biežāk lietojamie termini, aprakstot fizioloģiskas norises:
Funkcija – šūnas, orgāna vai sistēmas specifiska darbība, likumsakarība;
Process – parādību vai stāvokļu secīga nomaiņa kādā darbībā;
Mehānisms – procesa vai funkcijas regulēšanas veids;
Regulācija – funkcijas minimālā novirze vai tās izmaiņa, lai nodrošinātu orgānu un sistēmu darbību;
Reakcija – izmaiņas organismā vai orgānu darbībā, atbildot uz kairinātāju un jeb informatīvo signālu (iekšējo vai ārējo);
Kairinātājs, informatīvais signāls – ārējās, iekšējās vides faktori vai to izmaiņas, kas iedarbojas uz šūnām, orgāniem;
Kairinājums – iedarbība uz dzīvajiem audiem;
Kairināmība - spēja atbildēt uz kairinātāju (informatīvo signālu) ar noteiktu reakciju;
Uzbudināmība- spēja atbildēt uz kairinātāju ar uzbudinājumu;
Kavēšana- šūnu, audu orgānu darbības nomākšana;
Automātija- pašuzbudināšanās spējas;
Reflektoriskā reakcija- reflekss;
Adaptācija – pielāgošanās spējas;
Kompensātorie mehānismi – adaptīvās reakcijas, kas novērš funkcionālās novirzes organisma sistēmas uz neadekvātu vides faktoru.
Iekšējā vide – organisma šķidrumu kopums ( asinis, limfa, audu šķidrums), kas piedalās organisma vielmaiņas procesos un uztur organisma homeostāzi.
Homeostāze – iekšējās vides relatīvi nemainīgs stāvoklis un tā uzturošie mehānismi.
Organismu visvienkāršākajā veidā kā funkcionālu orgānu kopumu pārstāv vismaz 10 organisma sistēmas:
1. Sirds un asinsvadu – asinsrite (ieskaitot limfātisko) un pārnese;
2. Elpošanas – skābekļa uzņemšana un ogļskābās gāzes izdalīšana;
3. Gremošanas- uzturvielu uzņemšana un pārstrādāšana;
4. Izvadsistēma- ūdens un vielmaiņas gala produktu izvade;
5. Skeleta un muskuļu sistēma – balsts, kustība;
6. Imūnā sistēma – aizsargfunkcija, nodrošina imunitāti;
7. Nervu sistēma – kairinātāju uztveršana un reakcijas kontrole;
8. Endokrīnās sistēma – hormonu produkcija un funkciju regulācija;
9. Reproduktīvā sistēma - dzimumšūnu diferenciācija, embrija, augļa attīstība;
10. Āda – barjera, aizsargafunkcija, imūnā.
Organisma struktūrelementi un organisma sistēmas.
…
