Francijas ekonomika pēckara periodā un tās mūsdienu īpatnības un problēmas

Francija atsāka savu sociālā atbalsta programmu kara beigās, 1945. Līdz ar rietumu pasaulē atzīto fenomenu „baby-boom” (ievērojamu dzimstības pieaugumu pēc otrā pasaules kara), kurš Francijā sākās ap 1942. gadu, strauji piedzima dzimstība.
Pagāja vairāki gadi, lai atjaunotu kara izpostīto. Kaujas un bumbas iznīcināja vairākas pilsētas, ražotnes, tiltus, dzelzceļa infrastruktūras. Tiek lēst, ka Francijā vien tika izpostītas 1,2 miljonu ēku.1
1945. gadā Francijas Republikas valdība, kuru vadīja Šarls de Golls, tās sastāvā komunisti, sociālisti un gollisti (franču kristīgie demokrāti) nacionalizēja svarīgus valsts ekonomikas sektorus – enerģiju, gaisa transportu, bankas un apdrošināšanas uzņēmumus, kā arī vairākus lielus izņēmumus, piemēram, Renault. Tiek izveidota sociālā atbalsta programma.2
Ekonomikā tiek izveidoti vairāki ģenerālplāni, kurus izveido Plānošanas ģenerālkomisariāts (Commissariat général du Plan). Pirmais plāns – „Plan de modernisation et d’équipement” 1947-1952. gadam pievērsa galveno uzmanību uz galvenajām ekonomiskajām aktivitātēm – enerģiju, metālu, cementu, transportu, lauksaimniecības iekārtām). Otrajam plānam (1954-1957) bija plašāki mērķi: māju celšana, pilsētu attīstīšana, zinātnes pētniecība, ražotņu attīstīšana.3
…